Sākam meklēt apbūves gabalu

Apbūves gabala meklējumus sākām turpat Mārupē, jo pēc n-tajiem gadiem Rīgas bērnudārzu rindās, sniega pilnajās ielās utt. šī pašvaldība likās super. Ziemā līdz 7:00 mūsu iela bija izšķūrēta jau divreiz, bērniem sporta un interešu nodarbības gandrīz par velti, ja nav vietas pašvaldības dārziņā, tiek piedāvāta apmaksāta vieta privātajā. Turklāt, ja ir nepieciešamība ar sabiedrisko transportu tikt uz centru, tas aizņem ne ilgāk kā brauciens no Pļavniekiem vai Juglas. Patiešām.

Vispirms izskatījām banku nelikvīdo īpašumu krājumus un konstatējām, ka nelikvīdie īpašumi tāpēc arī ir nelikvīdi, ka nevienam tos nevajag. Mitras pļavas, ūdens pilni grāvji, augstsprieguma līnijas virs galvas, skats uz dzelzceļu, piebraukšana pa grants ceļu, komunikācijas visbiežāk tikai vietējās un satiksme faktiski ir nekāda. No šī scenārija atteicāmies.

Tāpat, izsvītrojām teritorijas, kuru apkārtnē saskaņā ar plānojumu nākotnē varētu veidoties komerciāla/ industriāla apbūve – loģistikas centri, ražotnes, dzelzceļu un ceļu būve. Pat vienas ielas ietvaros var piedzīvot pārsteigumus, piemēram, Liliju iela Mārupē: pie Kantora ielas atrodas skola ar intensīvu satiksmi, pa vidu savrupmājas, tad strēķis ar tukšiem apbūves gabaliem zem augstsprieguma līnijām, pie Daugavas ielas – pāris biroju ēkas un loģistikas centri. Tālāk atkal privātmājas, tad mežs, un cauri mežam (tā mēļo) būs automaģistrāle no Ziepniekkalna uz Lidostu. Pēdējo punktu gan pats neesmu pārbaudījis.

Iesaku ikvienam veltīt laiku, lai uzzinātu vairāk par jaukto vs. savrupmāju apbūvi, par teritoriju attīstības plāniem, par ielu kategorijām, plānoto komunikāciju izbūvi, par gāzes un elektro apakšstacijām. Aizraujoša lasāmviela.

Iesākumā, īsi pēc pārcelšanās uz Mārupi, mēs bijām pilnīgā ekstāzē par savu zālienu, atpūtas krēsliem, grilu un aukstu dzērienu. Satisfakcijas bulta bija “redlainā”. Tomēr laika gaitā wishlistei pievienojām vēl pāris aspektus, kas pirmajā tuvinājumā paslīdēja zem radara. Pirmais – ir svarīgi, lai tuvumā būtu pastaigu parks, pļava, mežs vai vismaz rotaļu laukums, kuru bērni var sasniegt bez pieaugušo palīdzības.

Otrais – aizvējš. Dzīvojot pļavā vai pļavas tuvumā, zēģelē nepajokam. Mūsu īrētās mājas pagalmā ir divas kuslas ābelītes, kuras no pastāvīgā Mārupes caurvēja ir kļuvušas slīpākas par Pizas torni. Tāpēc savos meklējumos sākām pievērst vairāk uzmanības tam, lai tuvumā būtu kaut kas, kas mūs potenciāli pasargātu no vēja – jau esoša apbūve, parks vai mežs. Kokiem, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, un galvenais mīnuss ir čakars ar rudens lapu vākšanu. Ar to ir jārēķinās.

Iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ kā primāro meklējumu zonu noteicām vecos Mārupes rajonus, kas robežojas ar Rīgu, un Bieriņus (kas ir Rīgas mikrorajons un ko vairums kļūdaini uzskata par Mārupi).

Nākamajā ierakstā pastāstīšu par dažiem zemes gabaliem, kurus tomēr neizvēlējāmies, un par to, kāpēc.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s