Pērku zemi

Manuprāt, tas, cik ilgs laiks paiet zemes gabala meklējumos, ir atkarīgs tā, cik konkrēti Jūs spējat definēt savas prasības. Es meklējumus sakoncentrēju uz konkrētu vietu un pārējos variantus neizskatīju vispār, tādēļ biju spiests pagaidīt. Rezultātā no brīža, kad apskatīju pirmo variantu, līdz pirkuma līguma noslēgšanai pagāja gandrīz pusotrs gads. Tirgus bija ļoti kūtrs, jo, kā jau Ernests iepriekšējā ieraksta komentāros norādīja, “vecajos” rajonos kustību ir mazāk, un tie īpašumi, kas ir piedāvājumā, visbiežāk dažādu apstākļu dēļ pārdošanā stāv jau ilgāku laiku.

Gaidot jaunu piedāvājumu parādīšanos tirgū, savu laiku īsināju studējot pilsētas attīstības plānus, perspektīvo teritorijas zonējumu, ielu kategorijas, apbūves noteikumus un tamlīdzīgu aizraujošu literatūru.

Eventuāli man palaimējās nopirkt zemi, kuru kāda cita ģimene jau bija iegādājusies savas mājas būvniecībai. Līdz ar Krievijas cūcībām un pelnītu ekonomisko sankciju ieviešanu, šīs ģimenes bizness vairs nesekmējās tik labi kā plānots, un viņi no saviem būvniecības plāniem atteicās.

Tomēr svarīgi saprast, ka ir šādi tādi priekšdarbi, kas ir jāpaveic.

A. Jāsagādā nauda. Pilna summa, vai rokasnauda, vai savs ieguldījums bankas kredīta gadījumā. Ja Jums nav naudas, tad no pārdevēja skatupunkta Jūs esat nenopietns klauns, bet banka uz Jums skatās kā uz čali, kurš grib līzingā superkāru. Ja Tev nav naudas, par ko nopirkt Ferrari, Tu to neesi pelnījis. Fakts.

B. Vērtējums. Kandidāts bija noskatīts, taču mani nepmierināja cena. Cipars bija fantastisks. Palaidis šo iespēju garām neizpētītu, vēl ilgi nevarētu rast mieru, tādēļ nolēmu samaksāt vērtētājam 150 eiro, lai uzzinātu, kāda ir objektīvā realitāte. Kāds iepriekšējā raksta komentētājs skeptiski izteicās par vispārējo vērtējumu kvalitāti, un tas, visdrīzāk, ir patiesība, taču mani interesēja faktu sadaļa par nesenākajiem darījumiem tuvākajā apkārtnē. To nofeikot nevar, jo tirgus ir tirgus.

Zinot objektīvo realitāti, varēju mierīgi un pārliecinoši runāt par cenas samazinājumu. Nekautrējos pārdevējam parādīt faktus par pēdējiem darījumiem rajonā, vidējo m2 cenu, vidējo pārdošanas termiņu utt. Rezultātā mēs vienojāmies par summu, kas bija četrus procentus virs tirgus vērtības un 27% (!) zem sākuma cenas. Ātri, bez kaulēšanās un abām pusēm izdevīgi. Es nopirku par tirgus cenu, viņi pilnībā atguva to, ko 6 mēnešus iepriekš bija samaksājuši par vecas mājas iegādi, nojaukšanu un jaunas projektēšanu.

Nekautrējieties ar vērtētāju aprunāties un pavaicāt viņa domas par tendencēm vispār. Neapvainojieties, ja viņš iesaka no darījuma atturēties vispār.

C. Ģeoloģija. Es ģeoloģisko izpēti veicu pēc iegādes – projektēšanas gaitā, taču man bija vainu mīkstinoši apstākļi – iepriekšējie īpašnieki to daļēji jau bija veikuši, un es droši zināju, ka gruntsūdeņi ir vismaz 3 metru dziļumā.

D. Augstāk minētā obligātā literatūra. Viens no iemesliem, kādēļ ieziļinājos teritorijas zonējumos, bija vēlēšanās izvairīties no pārsteigumiem nākotnē. Jūs varētu interesēt, piemēram, apbūves zonējums vai nākotnes transporta plūsmas un perspektīvās ielu paplašināšanas. Vai arī, cik maksās un vai drīkstēs nozāģēt kādu traucējošu koku.

Zeme, kuru nenopirkām

Pirmais apbūves gabals, kuru nenopirkām bija 1300 m2 Bieriņos, pavisam netālu no Pampāļu ielas muižas. Tā bija asfaltēta C kategorijas (bez ambīcijas uz transporta artērijas statusu) iela ar apgaismojumu un visām komunikācijām, Mārupītes pastaigu parks blakus kvartālā, nekādas nojaucamas apbūves un cērtamu koku arī nebija. It kā tīra manta, bet ne līdz galam.

Pirmā problēma bija nākotnes perspektīva. VZD datu bāzē noskaidroju, kas ir blakus gabalu īpašnieki un konstatēju, ka lielākā daļa kvartāla faktiski pieder vienam kungam, kurš no viena gala jau ir uzsācis cieši citu pie citas celt identiskas mājas ar mērķi tās pārdot. Tas neiedvesmoja.

Otrs faktors bija tas, ka uz zemes atradās Rīgas Ūdens kanalizācijas sūkņu stacija – ar graffiti klāts metāla kubs. No pagalma puses to paslēpt no skatiena nebūtu nekādu problēmu, taču no ielas puses skats nepatīkams. Turklāt vēl visi tie tīņi ar krāsu baloniņiem… Īpašuma vērtību tas, protams, pazemina.

Pastaigāju pa rajonu gan vējainā laikā, gan bezvējā, aprunājos ar suņu staidzinātājiem, vai ir jutuši smaciņu, bet nevienu sūdzību nesaņēmu. Piezvanīju uz Rīgas Ūdeni, kur speciālists atklāti paskaidroja, ka ikdienā nekādam diskomfortam nevajadzētu būt, bet avārijas vai remontdarbu gadījumā var būt visādi. “Vai Jums, godātais, to vajag?”

Nevajag. Pass.

Ieteikums: ja grasāties izdot vairākus desmitus tūkstošu par zemes gabalu, noteikti ir vērts ieguldīt 150 eiro, pasūtot vērtējumu. Ne bankai, bet sev. Objektīva tirgus vērtība iedos Jums vairāk pārliecības kaulējoties, turklāt vērtētājs uztaustīs arī visus apgrūtinājumus un slēptos defektus.

Šajā gadījumā izrādījās, ka zemes gabals ir apgrūtināts ar citam īpašniekam piederošu šķūnīti, kura dabā faktiski nav, bet kurš mērnieka kļūdas pēc pirms desmit gadiem, veicot zemes gabalu dalīšanu, parādījies uz nepareizā zemes robežu plāna. Nav mirstama kaite, bet kādam ar šīs kļūdas labošanu būtu jākrāmējas.

Zeme, kuru nenopirkām. Vol 2

Kad sapratu, ka iepriekšējā ierakstā minētais īpašums nav opcija, turpināju meklējumus. Tā kā biju padziļināti izpētījis Bieriņus un atradis daudzus faktorus, kas man patika, sāku šo rajonu sistemātiski apbraukāt, iepazīties ar iedzīvotājiem un izvaicāt, vai kāds no kaimiņiem nepārdod zemi.

Vienas šādas sarunas gaitā noskaidrojās, ka kundzes vīram pieder pleķis uz vairākiem tūkstošiem kvadrātmetru un ka vienu 1800 m2 strēmeli viņš patiešām ir iecerējis nodalīt un pārdot. Too good to be true.

Turpinot sarunu, izrādījās, ka arī šeit ir piņķeris. Viss lielais zemes pleķis tomēr pieder nevis minētajam kungam, bet gan viņa mātei. Ir vēl arī otrs brālis, kurš ar mātes galvojumu ir bankā aizņēmies naudu. Ja daļu no zemes pārdotu, būtu nauda, ko atdot bankai, un māte atbrīvotos no galvojuma. Lai pasākumu padarītu vēl krāšņāku, brālis Nr.1, kurš ir deleģēts ar visu šo rebi krāmēties, ir iedomājies paņemt savu skaidiņu. Tā teikt, kabatas naudai un sīkiem izdevumiem :]

Ezim skaidrs, ka pasākums, kurā katram sava agenda, nolemts neveiksmei.

Jāpiebilst, ka zemes gabala dalīšanā arī ir savas nianses – plānotās robežas minimālais attālums līdz būvēm, gaismas servitūti, komunikācijas, dižkoki utml. Piemēram, Rīgā esošu un pie komunikācijām pieslēgtu būvi nav atļauts atstāt bez komunikācijām. Šis nosacījums var kļūt par problēmu, ja ūdens un kanalizācijas pieslēgumi atrodas tajā zemesgabala daļā, kuru paredzēts atdalīt. Ja plānotā robeža atrodas pārāk tuvu kaut kādam sūda šķūnītim, kurš uzbūvēts nelegāli, bet kaut kā tomēr nonācis zemes robežu plānā, ir vai nu jātaisa projekts un jāizņem būvatļauja šķūnīša nojaukšanai, vai robeža jāzīmē ar līkumu, jāvienojas par ilgtermiņa zemes nomu, jāuzbūvē žogs, kuru pēc nodošanas ekspluatācijā būs jājauc nost un jāpārvieto. Es, protams, masīvi sabiezinu krāsas un pārspīlēju, bet doma skaidra.

Secinājums. Stāsti par to, kā ar mērķtiecību apbraukājot īpašumus, runājot ar tantēm un pierunājot viņas dalīt daļās un pārdot savus īpašumus, var tikt pie sapņu pils, tāpēc arī ir tik skaisti, ka notiek ārkārtīgi reti. Ja otrā pusē nav patiesas vēlmes noslēgt darījumu, tad nav vērts tērēt laiku.