2 nedēļu pauze

Teikšu atklāti – dīkstāve nebija plānota un kopumā bija nepatīkama. Tomēr jāatzīst, ka rūgtās zāles nāca par labu. Pirms sāku uzskaitīt ieguvumus izstāstīšu, kā līdz tiem nonācām.

Sāksim no sākuma. Ar kadastrālās uzmērīšanas lietu padusē cilpoju uz būvvaldi pēc izziņas par jaunbūvi un jutos relaksēts, jo šķita, ka grūtākais un garākais posms ceļā uz Zemesgrāmatu un turpmāku bankas labvēlību jau ir veikts. Izvērtējot, vai šādu izziņu izsniegt, būvvaldes speciālisti uzdeva šādus tādus jautājumus ne tikai par Zemes dienesta nomērītajiem pamatiem, bet arī par projektu kopumā. Tad arī sākās piedzīvojumi un pārdzīvojumi, jo cita starpā mans arhitekts pamanīja, ka jau būvniecības ieceres fāzē ir pieļāvis kļūdu kores augstuma atzīmē. Projektā kores augstuma atzīme bija norādīta nevis no zemes/ ielas līmeņa, bet gan no nulles t.i. pirmā stāva grīdas. Rezultātā faktiskais ēkas augstums sanāk par 20 cm lielāks.

Ko tas nozīmē? Novados, mazākās pilsētās un laukos droši vien neko īpašu, taču Rīgas savrupmāju apbūves zonā ir citādi. Zināms, ka ir jāievēro noteikti minimālie attālumi no ēkas ārsienas līdz kaimiņam, līdz sarkanajām līnijām un citiem atskaites punktiem. Taču jāpatur prātā, ka pastāv arī ierobežojumi attiecībā uz ēkas augstuma un attāluma attiecību līdz kaimiņam. Nepretendēju uz absolūtu terminoloģijas precizitāti, taču īsākajā versijā ir tā, ka ēkas augstums nedrīkst būt lielāks kā pusotrs attālums līdz kaimiņa īpašumam.

Vēl viens atskaites punkts manā gadījumā bija būvlaide – detālplānojumā vai teritoriālplānojumā noteikta līnija, kas zemesgabalā rāda attālumu no sarkanās līnijas līdz apbūvei. Citiem vārdiem, tā ir iedomāta strīpa, uz kuras jāatrodas manas mājas fasādei. Kad, izstrādājot būvniecības ieceri, konsultējāmies ar būvvaldes speciālistiem, viņi piedāvāja divus variantus (kas ir atkarīgi no pārējo uz manas ielas esošo ēku novietojuma) – pavilkt māju par 74 cm tuvāk ielai vai iestumt par 14 metriem dziļāk. Es izvēlējos pirmo variantu.

Sapratuši savu it kā nebūtisko kļūdu, saķērām galvas. Būsim par augstu gan kaimiņa, gan ielas pusē. Ar kaimiņu varētu mēģināt vienoties, taču es to neatbalstīju. Maz ticams, ka viņam būtu iebildumi, taču es pats negribētu iemantot apgrūtinājumu savam īpašumam cita vainas dēļ. Ielas pusē problēma izriet no tā, ka ēkas projekcija (iztēlojamies, ka māja tiek apgāzta uz sāniem) iet pāri ielas ass līnijai. Kaimiņa pusē ēkas augstums nedrīkst pārsniegt pusotru attālumu līdz robežai. Attiecīgi, katri vertikālie 20 cm kļūst par 30 horizontālajiem.

Grozi kā gribi, kore jādabū vismaz par 20 centimetriem zemāka. Vēlams pat vairāk. Tā kā pirmais stāvs jau bija uzmūrēts, otrais jau arī gandrīz, sapratām, ka, kamēr nav izdomāts risinājums, tālāk būvēt nevaram. Rāvām stopkrānu un sākām domāt, kā sataupīt kādus 30 centimetrus uz jau iesākto 2.stāvu, kurš bija plānots 2600mm + 200 mm komunikācijām, un bēniņu stāvu, kur augstākajā vietā bija jābūt laikam 2600mm.

Par to, kādu workaroundu atradām, lasiet nākamajā ierakstā.

keep-calm-only-2-weeks-to-go-3

Plānojums

Līdzīgos blogos ar interesi lasu diskusijas un viedokļus par to, cik stāvos būvēties, jo esmu bijis gan aktīvs otrā stāva noliedzējs, gan aizstāvis. Esmu ilgāku laiku dzīvojis divstāvu dzīvoklī, kur otrajā līmenī atradās darbistaba, noliktava un veļas žāvēšanas vieta. No vienas puses bija forši, ka dators, grāmatas, čemodāni, hobija priekšmeti un slapjās apenes bija nost no skata, bet, no otras puses, vazāšanās pa trepēm, lai kaut ko paņemtu un pēc tam noliktu atpakaļ vietā bija apgrūtinoša.

Kad pārcēlāmies uz dzīvi mājā, kur izkārtojums bija jēdzīgāks, piemēram, veļas mazgāšana un žāvēšana vienuviet, kļuva skaidras divu stāvu priekšrocības. Tāpēc, projektējot jauno māju, domājām zonu kategorijās – reprezentatīvā zona (vējtveris, priekšnams), aktīvā zona (virtuve, viesistaba, ēdamistaba, darbistaba), saimniecības zona (garāža, noliktava, katlu telpa, t.s. mud room) un klusā zona. Pie šāda dalījuma šķiet loģiski guļamistabas no citām zonām nošķirt kā atsevišķu stāvu.

Pirmā stāva kopējā platība būs 186 m2, no kuriem 80 m2 ir garāža, noliktava/ darbnīca un katlu telpa, bet 106 m2 – vējtveris, virtuve, ēdamistaba, viesistaba, darbistaba/ rezerves guļamistaba, sanitārais mezgls un tā saucamā mud room. Viena no prasībām arhitektam bija izkārtot aktīvo zonu tā, lai no viesistabas nebūtu tiešā redzamība uz virtuvi. Lai no dīvāna nav jāskatās uz pannām, katliem un netīriem traukiem.

1_st_plans
1.stāvs

Starpsiena starp 6. un 10. telpām būs viegli demontējama, lai perspektīvā šīs abas telpas varētu apvienot vienā lielākā guļamistabā ar atsevišķu sanitāro mezglu. Turpat aiz sienas 11.telpā būs atstāti ūdens pievadi un kanalizācijas izvads. Kad un vai šāda perspektīva iestāsies, nav zināms, taču, manuprāt, ir saprātīgi parūpēties par to, lai mājā varētu dzīvot seniori vai cilvēks ratiņkrēslā.

Vējtveris plānots tā, lai, ienākot mājā, pavērtos skats cauri mājai uz dārzu. Otra ass ir no garāžas uz virtuvi – ienākot no garāžas mājā, pirms doties uz virtuvi, viesistabu vai pa kāpnēm augšā, pa ceļam ir 7.telpa, kur paliek virsdrēbes un apavi. Viesu drēbēm un apaviem paredzēti skapji/ nišas, kas plānojumā redzami kā ierāvumi 7. un 9. telpu sienās.

Kopējā labuma vārdā nācās iziet uz kompromisu un atteikties no 2 prasībām: (a) gribējām, lai virtuve ir pēc iespējas tuvāk garāžai, un (b) gribējām, lai 7.telpa būtu ar izeju uz dārzu. Attiecībā uz virtuvi izlēmām, ka staipīt iepirkumus cauri mājai ir patīkamāk nekā gatavot tumsā, tāpēc virtuve nonāca ēkas dienvidu stūrī, kur iekļūst gan rīta gan pusdienas saule. Saimniecības/ veļas telpa palika blakus dabiskajam maršrutam starp abām ieejām.

Otrajā stāvā 102 kvadrātmetros izkārtosies trīs bērnu guļamistabas, sanitārais mezgls bērniem un vecāku zona. Vecāku guļamistaba virs garāžas varbūt nav līdz galam forši, bet svarīgāk ir atrasties pēc iespējas tālāk no kāpnēm, virtuves un viesistabas.

Mūsu mājā katra diena ir veļas diena, tādēļ esam ieplānojuši lūku netīrās veļas padošanai uz pirmo stāvu. Tā būs pieejama gan no vecāku vannas istabas (19.telpa) kā paceļams vāks darba virsmā, gan no gaiteņa kā atvāžamas durtiņas sienā. Pa šahtu veļa nonāk skapī vienā no pirmā stāva vannas istabas sienas ierāvumiem. Ļoti gribējās, lai veļa nonāk pa tiešo veļas telpā, taču arī šeit nācās iziet uz nelielu kompromisu.

2_st_plans
2.stāvs

Kopā sanāk 208 m2 telpas cilvēkiem + 80 m2 transporta līdzekļiem, instrumentiem, slēpēm, ragavām, zāles pļāvējiem utml.

Šāds ir būvniecības ieceres fāzē saskaņotais kopapjoms.

vizualizacija_v1-6
Austrumu skats
vizualizacija_v1-1
Rietumu skats
vizualizacija_v1-2
Dienvidu skats
vizualizacija_v1-4
Ziemeļu skats

Uzmanīgāks lasītājs būs pamanījis, ka kopējā platība plānos norādīta lielāka nekā 208 + 80. Tas tādēļ, ka pēc būvniecības ieceres saskaņošanas izlēmu bēniņos taisīt jumta izbūves gadījumam, ja bērniem 3 istabās kļūst par šauru. Aukstajiem bēniņiem topot par siltinātiem un apgaismotiem, plānos radās papildu bēniņu stāvs 52 m2 platībā. Būs tumšā puse noliktavas vajadzībām un gaišā, kuru pie nepieciešamības varēs izbūvēt par guļamtelpu. Tas, vai un kad bēniņu stāvs tiks labiekārtots, vēl nav zināms, taču esmu puslīdz drošs, ka, ja jumta izbūves neuztaisīšu uzreiz, vēlāk plēst nost un pārtaisīt jumtu negribēsies.

3_st_plans
Bēniņu stāvs

Kopējo ēkas apjomu šīs izmaiņas ietekmēja diezgan pamatīgi – mana askētiskā šķūņa tipa celtne ir ieguvusi krietni manierīgākus vaibstus.

kalvenes_iela_SKATS_1
Dienvidu skats
kalvenes_iela_SKATS_4
Rietumu skats

Arhitektūra

Biju domājis māju celt, izmantojot kādu no gatavajiem skandināvu projektiem. Ātri, pārbaudīti un bez sarežgītiem lēmumiem. Tomēr, no šodienas skatupunkta raugoties, priecājos, ka ieklausījāmies pieredzējuša arhitekta padomā un izvērtējām savas piepildītās un nepiepildītās vajadzības šodien, pēc pieciem gadiem un pēc desmit. Sagatavojām darba uzdevumu uz vairākām lapām un detalizēti piefiksējām visu, kas mums pašreizējā mājā patīk, nepatīk, pietrūkst un traucē. Rezultātā tapa skice ar aptuvenu ēkas zonējumu, kas nedēļas laikā kļuva par telpu plānojumu.

Ja ar plānojumu tikām galā ātri, tad ar ēkas kopējo apjomu tik viegli negāja. Domas par to, kas ir glīti un kas nē, dalījās. Gan tādēļ, ka nepilnus 300 m2 ir pagrūti zem jumta iekārtot tā, lai ēka izskatītos relatīvi viegla, gan tādēļ, ka man bija savi aizspriedumi pret atsevišķām mūsdienu arhitektūras stilistikas iezīmēm.

Esmu pateicīgs arhitektam par padomu ārsienu biezumu ieplānot ar rezervi. Ieguvums ir tāds, ka varējām aizvietot koku ar mūri, nezaudējot iekštelpu platību un nepalielinot jau būvniecības ieceres fāzē saskaņotās ēkas ārējās dimensijas.

Veltīšu atsevišķus ierakstus gan mājas plānojumam, gan kopējam apjomam.