Mūrēšana mīnusos

Šis lai ir par biedinājumu ikvienam, kurš nelasa būvmateriālu lietošanas instrukciju.

Ķieģeļu fasādi un āra kamīnu mūrējām ap gadu miju, kad laika apstākļi bija mainīgi un temperatūra grozījās ap nulli. Pa dienu daži plusi, pa nakti ap nulli vai daži mīnusi. To, ka melni tonētā mūrjava lietojama tikai pie plus 5 un vairāk grādiem, vīri izlasīja tikai tad, kad šuves, ko pildīja kādu mēnesi vēlāk, sacietējot pilnībā nomainīja krāsu.

Stulbi. Ārā izdauzīt un sapildīt no jauna, nesabojājot logus, ir ārkārtīgi grūti, tāpēc šobrīd piemeklējam piemērotu krāsu (pirmās 6 šuvītes no labās puses). Tieši tādu pašu nokrāsu iegūt diezin vai izdosies, taču ceru, ka izdosies minimizēt atšķirību.

Tuvojamies pārsedzēm

Pēdējās pāris nedēļas, atsākoties mācību gadam, pavadītas ar kūpošu galvu birojā un intensīvā bērnu viskautkur izvadāšanā, tādēļ būvlaukumā parādos vien diennakts agrajā vai tumšajā laikā. Vai brīvdienās, kad no tā nav jēgas, jo nekas nenotiek. Tagad nu steidzu atgūt nokavēto un pierakstīt nepierakstīto. 

Šorīt sienas vietām jau slējās izstieptas rokas augstumā. Atlikušas vēl tikai trīs FIBO rindas līdz starpstāvu pārsegumam, taču vēl ir par agru sapriecāties, jo vispirms jāsagaida / jāuzmeistaro pārsedzes. 


Darbu vadītājs pabrīdināja, ka nevar izslēgt kādu dienu dīkstāves (lasīt – nemūrēs, bet darīs kaut ko citu), jo varbūt nepaspēs laikā piegādāt gatavās pārsedzes. Tīri pašu vaina – lieki pakāsām laiku ar nevajadzīgu diskusiju par logu ailu augstumu. (Par to ielikšu atsevišķu rakstiņu.)

Vēl pa šo laiku ir sataisīta “ļoti melnā” jebšu “melnā melnā” grīda. Te ir vairākas konkurējošas skolas, un viedokļi par to, kura ir pareiza, dalās, kaut gan kļūdains nav neviens. Blogosfērā visizplatītākā pieeja ir virs blietētām šķembām izlīdzināt smilti, ieklāt kaut ko, kas neļaus celties mitrumam, sariktēt siltumizolāciju putupolistirola plākšņu formā, ieklāt vēl vienu membrānu un sabetonēt estrich sausā betona grīdu (ieliekot apkures caurules, kur nepieciešams). Iespējams, niansēs peldu, tāpēc labāk ieskatieties Ernesta žurnālā.

Mani būvnieki aicināja iet citu, varbūt oldskūla, ceļu un virs šķembām ieliet nelielu, plus/ mīnus 5 cm, betona slānīti, pirms tam ieklājot plēvi, kas apturētu to mitrumu, kas no 3.x m dziļuma (gruntsūdens līmenis) būtu jaudājis pacelties. Rezultātā visā pirmajā stāvā ir iegūta gluda un stingra pamatne, uz kuras var krāmēt blokus, būvēt stalažas un, pats svarīgākais, droši izvietot statnes monolītā betona pārseguma veidņiem. 


Kad visi brutālie darbi būs galā, betonēsim estrich un tā tālāk. Zinu un saprotu, ka betons par smiltīm ir dārgāks, taču ērtības un komforts maksā naudu, īpaši, ja tas ietaupa laiku celtniekiem.

Starp betona plāceni un sienām ir porolonam līdzīga lenta, kas iedod staigāšanai pietiekamu luftīti.

Staigājot pa objektu, ir arī dažas jaunas atklāsmes. Proti, kundzes bažas par pārāk mazo virtuvi var droši laist gar ausi. Tas labi.


Ja paši kaut ko nesačakarēsim ar durvīm un vējtveri, arhitekta vīzija par to, ka, ienākot mājā, skats brīvi sasniegs dārzu un aiz tā esošo parku, piepildīsies par visiem simts. Forši.


Priecē, ka būvfirmas vīri, kā solīts, katru rītu 7:30 jau ir uz vietas un darbojas. Labā laikā, man, protams, sažņaudzas sirds, kad viņi tikpat disciplinēti ievēro arī darba laika beigas, tomēr būsim reāli – no pusastoņiem līdz pieciem cilāt smagus priekšmetus ir visai cienījami.