Secinājumi pēc apkures sezonas

Rakstā par Katlu telpu minēju, ka katrā istabā ir vismaz divi zemgrīdas apkures loki un ka tas, kurš tuvāk logam, netiek regulēts. Pēc ziemas aizvadīšanas jāsaka, ka bailes par siltuma zudumiem nebija pamatotas, jo siltuma zudumu guļamistabās faktiski nebija un tās pārkarsa – grozi termoregulatoru, kā vēlies, temperatūru zem 23 grādiem dabūt nevarēja, kaut arī katlam target room temperature bija iestatīts uz 20 grādiem.

Tāpēc braucu uz Komfortu, nopirku trūkstošos izpildmehānismus (interneta veikalos tos sauc arī par servomotoriem), pieliku un uzelpoju. Pirmajā stāvā pārsildīšana netika novērota (droši vien lielo logu dēļ), taču izpildmehānismus uzlikšu arī tur un dzīvošu nost. Pieļauju, ka tam būs pozitīva ietekme arī uz gāzes patēriņu.

Parketa raksta komentāru sadaļā saņēmu jautājumu par parketa uzvedību apkures sezonas laikā. Šeit varu vien atkārtot, ka viss ir labi. Par laimi nekādu ar mitrumu saistītu seguma deformāciju nebija. Koka grīdas temperatūra neliecina, ka tā tiktu apsildīta, savukārt flīžu grīdas siltumu sāk just pie 23 grādiem.

Sākotnēji man bija salikti Kermi X-net izpildmehānismi, jo uz to brīdi tiem bija laba cena. Tos, ko piepirku klāt, arī izvēlējos pēc cenas principa, jo tās nav nekādas nanotehnoloģijas un, visticamāk, vairums ražotāju komponentes iepērk vienuviet.

Parkets

Uzzinājis, cik maksā ozola dēļi un to ieklāšana, no fantāzijas par masīvkoka grīdām atvadījos un sāku studēt lētākus variantus.

Pētot engineered hardwood opcijas, nonācu līdz diviem Gajewski lakota parketa dēlīšu variantiem 11 mm biezumā. Pirmajā stāvā 600 x 120 mm, otrajā – 490 x 70 mm.  Abi ir divslāņu materiāli, vienīgā atšķirība, ka mazajiem apakšējais slānis ir no ozola lamelēm, bet lielajiem – no bērza saplākšņa.

Kāpēc atšķirīgi materiāli? Guļamistabām izvēlējos labu ekonomiskā gala variantu – 6 reizes lakotus ozola dēlīšus, kas solās būt pietiekami praktiski kopšanā, nav pārāk neglīti un pēc ielīmēšanas nav papildus jāapstrādā. Jāatzīst, ka pirmajā mirklī likās mazliet par raibu, bet par 20 eiro ar mazu astīti kvadrātmetrā ir OK.

Pirmajā stāvā izvēlējāmies tā paša tipa materiālu mazliet lielākā izmērā ar birstētu virsmu. Ieklājām skujiņas rakstā.

Ar ieklāšanu bija aizķeršanās. Silto grīdu betonēšanu veicām maijā, bet līdz pat augusta beigām tās vēl nebija līdz galam izžuvušas. Vairāk kā mēnesi darbinājām mitruma separatorus, kurinājām gāzes katlu, bet nedēļu pirms plānotās ievākšanās mitruma līmenis joprojām bija pārāk augsts – 3.5-4 % ideālo 2 % vietā. (Te gan man pašam rodas jautājums par to, vai tie tiešām ir procenti, vai tomēr kādas citas mērvienības, jo grūti iedomāties, kā kaut kas var būt teju ideāli sauss, ja gaisa mitrums ir vismaz 60%.) Rezultātā nācās lietot SIKA divkomponentu poliuretāna grunti, kas faktiski izolē betonā esošā mitruma atliekas no koka grīdas. Variantu gaidīt un turpināt žāvēt vienkārši nebija – bērniem 1.septembrī jāiet uz skolu.

Kad virsmas bija nogruntētas, varēja ķerties pie līmēšanas. Ja otrā stāva 84 m2 viens vīrs pievārēja 2 dienās, tad ar skujiņu nācās drusku pačakarēties – lai arī dēlīši ir lielāki izmērā, 66 m2 ieklāšana diviem meistariem aizņēma divas dienas.

Pāris bilžu no procesa

Rezultāts izskatās šādi:

20171011_124752

20171011_124540

Šuvē, kur parkets satiek flīzes, iegremdēju 5 x 5 mm misiņa stienīti. Ideja nav mana – nošpikoju Pinterestā. Zem stienīša ir Sikaflex-11FC līme-mastika. Meistars komentēja, ka šķidro korķi vai citus materiālus šuvju aizpildīšanai vairs neizmanto un dod priekšroku šim izstrādājumam. Iemesls – žūstot nerūk un saglabā elastību. Šuvju aizpildīšanai vispirms abas virsmas nolīmē ar krāsotāju lentu, šuvē iespiež masu, pagaida līdz sastingst un lieko masu ar nazi nogriež.

img_6597

Nobeigumā piebildīšu, ka ir viegli apjukt, kad prasmīgi grīdas segumu tirgotāji ar labi atstrādātiem argumentiem sēj šaubas par “neīstā parketa” ilgmūžību, ierobežotu slīpēšanas reižu skaitu un tamlīdzīgi. Tad vēl izvēle starp eļļotiem un lakotiem materiāliem… Šeit tiešām der saglabāt vēsu prātu un saprātīgi pārdomāt – kāds ir mans paredzamās nākotnes horizonts? Vai tiešām es būšu gatavs biežāk kā reizi piecgadē kaut ko slīpēt, eļļot un krāmēties? Vai es ar pliku pēdu pratīšu sajust un novērtēt atšķirību starp 4 mm un 21 mm ozola?

Es puslīdz iztēlojos, kāda varētu būt mana nākotne tuvāko 5-10 gadu laikā. Kas būs pēc tam, nezina neviens. Attiecīgi, arguments par “tikai 2 slīpēšanas reizēm” uz mani neiedarbojas. Izvēlējos lakotu materiālu, jo vienkārši nevēlos veltīt laiku domām par grīdas ekspluatāciju, kopšanu un uztraukties par to, vai bērni atkal kaut no nav salējuši, sasmērējuši, iebriduši ar ielas apaviem. Visbeidzot, manām pēdām 4 mm ozola lamele uz saplākšņa patīk tikpat labi kā masīvi dēļi.

Meistara kontakti: Nauris 26622296