Bruģis

Maija beigās sākām domāt par labiekārtošanu, zālienu, dobēm un tamlīdzīgi, lai augustā, kad paredzēts pārcelties uz dzīvi jaunajā mājā, teritorijā jau varētu pastaigāties bez zābakiem. Tāpēc sarosījos un uzsāku bruģētāju kastingu.

Long story short, izvēlējos vīru, kuru nejauši iepazinu, braucot garām vienai citai jaunbūvei, kur notika bruģēšanas darbi. Beigu beigās izrādījās, ka viņa kontakti ir atrodami arī pie Ernesta.

Šādi izskatās darba uzdevums. Biju iecerējis bruģēt mazāku platību, taču (A) pēc sarunas ar dārzniekiem nolēmu visapkārt terasei nobruģēt celiņa platuma joslu, lai patīkamāka nokāpšana un mazāk izmīdās zāliens, un (B) pēc sarunas ar dēliem nolēmu nobruģēt visu laukumu starp garāžu un sētu, lai ir kur uzlikt basketbola grozu, novietot viesu automašīnas vai aizvest līdz darbnīcai kādu smagāku priekšmetu. Starp bruģi un sētu paliek 40-50 cm plata josla dobei, kur notecēt ūdenim.

Attēlā proporcijas nav pareizas, jo patiesos izmērus noteica klājuma materiāla izmēri. Izvēlējos betona plāksnītes 375 x 375 x 70 izmērā. Gribējās pēc iespējas mazāk šuvju un raibumu, tāpēc neviens bruģakmens līdz galam neiepatikās. Tad savā apkaimē nejauši ieraudzīju kvadrātveida plāksnītes un sapratu, ka ir manta. Pirku Lietuvā, jo viņiem vienīgajiem bija noliktavā, bet tādu pašu plāksnīti ražo arī Brikers.

Bija neliels piņķeris ar slīpumu veidošanu pie garāžas. Augstuma starpība starp garāžas grīdu un ielas segumu ir tikai 5 cm uz 6.5 metriem, un tas ir stipri maz. Tāpēc starp vārtiem un garāžas durvīm ierīkojām ūdens savākšanas reni. No šīs renes, tāpat kā no visām notekām, lietus ūdens pa kanalizācijas caurulēm tiek novadīts līdz iekšpagalmam un tad ar mataino cauruļu palīdzību iesūcināts zemē. Grunts ir smilšaina, gruntsūdeņu līmenis -3.3m, tāpēc viss tek prom gluži labi. Ja pavasarī izrādīsies, ka ir par maz, garināsim drenāžas caurules. Alternatīva bija rakt atsevišķu grodu uz oļu spilvena, bet man priekšpagalmā vēl ceturtais akas vāks nav vajadzīgs.

Bija pārdomas par apmalēm. Ilgas. Labā prakse ir tādas ierīkot visur, kur brauc kaut kas smagāks par motociklu. Es apmales saliku pie sētas – tur, kur ar garantiju notiks braukāšana, parkošanās un kur pēc tam būs sarežģīti piekļūt un pārtaisīt. Visu citur aprobežojos ar piebetonēšanu, jo apmales pa pilnu perimetru šo projektu ieceltu pilnīgi citā budžeta kategorijā. Mierinu sevi ar domu, ka plāksnes varētu šķiebties mazāk nekā mazie bruģakmeņi, un vairs par to galvu nelauzu.

Būs jāmaina pasētas.

Lievenis pie darbnīcas būs vienā līmenī ar terasi. Kaut kā stulbi sanāk ar kolonnu balstiem. Nav ne jausmas, kāpēc tie nav zem bruģa. Būs jāapģērbj ar apdares dēļiem.

Plākšņu galvenais pluss – izmērs – ir arī to galvenais mīnuss. Visi līkumi ir vai nu salikti taisnā leņķī, vai piezāģēti. Mazos laukumos noteikti ir parocīgāk strādāt ar mazāka izmēra materiālu.

Pirms bruģēšanas vajadzēja tikt galā ar cokola apdari, un es izvēlējos jau iepriekš pārbaudītu risinājumu – cementa plāksnes. Vienkāršs risinājums par lētu naudu.

Šobrīd esmu ļoti apmierināts ar gala rezultātu. Lietus ūdens nekur nekrājas, notekas un renes strādā labi, un ļoti ceru, ka mana likme pret apmalēm neliks vilties.

Bēniņi

Bēniņi ir pirmā puslīdz gatavā telpa. Tas, protams, ir ar diskleimeri, ka tie īstermiņā nav paredzēti apdzīvošanai un ka primārā funkcija ir noliktava un viesu izguldīšana. Pāris gadu laikā, domājams, tie pārtaps par rotaļu un brīvā laika pavadīšanas telpu, taču šobrīd tālāk par pieskrūvētu rīģipsi un OSB grīdu neesmu plānojis virzīties.

Sākām ar siltināšanu. Plašāk par to jau rakstīju iepriekš.

Turpinājumā pie pārseguma sijām tika pienaglotas latas, uz kurām salika perpendikulārus dēlīšus. Cīnoties par 20 cm, nācās pazemināt 2.stāva griestus, tāpēc visas komunikācijas no griestu apakšas pārcēlās uz pažobeli bēniņos – bildē redzami radiatoru pievadi, bet dziļāk ēnā ir arī ventilācijas caurules. Vienā pusē pievads, otrā – izvads.

Attēlā redzams, ka pārseguma slānī mētājas arī putekļu sūcēja caurule, bet par to apsolos uzrakstīt atsevišķi.

Apgaismojuma pievadus saliku pēc ļoti primitīvas shēmas – vads pa kori, pirmais un pēdējais gaismeklis iecentrēts pret logu, divi vidējie – vienādā attālumā no malējiem. Gofrai, kas karājas no griestiem, apkārt izaugs starpsiena, ar kuru no pārējās bēniņu telpas tiks nodalīta noliktava. Noliktavā viens gaismeklis, viens slēdzis, viena rozete.

To, kā un vai vispār izvērtīsies bēniņu apsaimniekošana, vēl nezinu, tāpēc nebija apetītes ieguldīt kārbās, rozetēs un tamlīdzīgi. Tā vietā pie jumta krēsla atstāju cilpas, pie kurām, noskrūvējot OSB vairogus, pie nepieciešamības varēs pieslēgties.

Īsu brīdi apsvēru domu pārsegumā zem vates iebērt kādus 5 cm smilšu, lai masīvāka, stabilāka un klusāka konstrukcija, bet pēc īsiem aprēķiniem šo domu atmetu. Sagādāt 4-5 tonnas karsētu, sausu smilšu un tad to visu uznest uz bēniņiem likās par grūtu un par dārgu. Tā vietā būvnieks par piegādes cenu no cita objekta, kur tika jauktas starpsienas, atveda lietotu vati, kuru, vispirms starp sijām ieklājot papīru, ieštaukājām zem spundēta OSB grīdas.

Lūk, gala rezultāts. Noliktavas telpā pirms plauktu skrūvēšanas vajadzētu nokrāsot sienas un pa garajiem ziemas vakariem, kad Rīga jau būs gatava, varētu nokrāsot arī grīdu.

Pažobeles vairogi stiprināti tā, lai tos pie nepieciešamības varētu viegli noskrūvēt. Noliktavas pusē starpsiena apšūta ar OSB, lai drošāk ko pieskrūvēt.