Sākam meklēt apbūves gabalu

Apbūves gabala meklējumus sākām turpat Mārupē, jo pēc n-tajiem gadiem Rīgas bērnudārzu rindās, sniega pilnajās ielās utt. šī pašvaldība likās super. Ziemā līdz 7:00 mūsu iela bija izšķūrēta jau divreiz, bērniem sporta un interešu nodarbības gandrīz par velti, ja nav vietas pašvaldības dārziņā, tiek piedāvāta apmaksāta vieta privātajā. Turklāt, ja ir nepieciešamība ar sabiedrisko transportu tikt uz centru, tas aizņem ne ilgāk kā brauciens no Pļavniekiem vai Juglas. Patiešām.

Vispirms izskatījām banku nelikvīdo īpašumu krājumus un konstatējām, ka nelikvīdie īpašumi tāpēc arī ir nelikvīdi, ka nevienam tos nevajag. Mitras pļavas, ūdens pilni grāvji, augstsprieguma līnijas virs galvas, skats uz dzelzceļu, piebraukšana pa grants ceļu, komunikācijas visbiežāk tikai vietējās un satiksme faktiski ir nekāda. No šī scenārija atteicāmies.

Tāpat, izsvītrojām teritorijas, kuru apkārtnē saskaņā ar plānojumu nākotnē varētu veidoties komerciāla/ industriāla apbūve – loģistikas centri, ražotnes, dzelzceļu un ceļu būve. Pat vienas ielas ietvaros var piedzīvot pārsteigumus, piemēram, Liliju iela Mārupē: pie Kantora ielas atrodas skola ar intensīvu satiksmi, pa vidu savrupmājas, tad strēķis ar tukšiem apbūves gabaliem zem augstsprieguma līnijām, pie Daugavas ielas – pāris biroju ēkas un loģistikas centri. Tālāk atkal privātmājas, tad mežs, un cauri mežam (tā mēļo) būs automaģistrāle no Ziepniekkalna uz Lidostu. Pēdējo punktu gan pats neesmu pārbaudījis.

Iesaku ikvienam veltīt laiku, lai uzzinātu vairāk par jaukto vs. savrupmāju apbūvi, par teritoriju attīstības plāniem, par ielu kategorijām, plānoto komunikāciju izbūvi, par gāzes un elektro apakšstacijām. Aizraujoša lasāmviela.

Iesākumā, īsi pēc pārcelšanās uz Mārupi, mēs bijām pilnīgā ekstāzē par savu zālienu, atpūtas krēsliem, grilu un aukstu dzērienu. Satisfakcijas bulta bija “redlainā”. Tomēr laika gaitā wishlistei pievienojām vēl pāris aspektus, kas pirmajā tuvinājumā paslīdēja zem radara. Pirmais – ir svarīgi, lai tuvumā būtu pastaigu parks, pļava, mežs vai vismaz rotaļu laukums, kuru bērni var sasniegt bez pieaugušo palīdzības.

Otrais – aizvējš. Dzīvojot pļavā vai pļavas tuvumā, zēģelē nepajokam. Mūsu īrētās mājas pagalmā ir divas kuslas ābelītes, kuras no pastāvīgā Mārupes caurvēja ir kļuvušas slīpākas par Pizas torni. Tāpēc savos meklējumos sākām pievērst vairāk uzmanības tam, lai tuvumā būtu kaut kas, kas mūs potenciāli pasargātu no vēja – jau esoša apbūve, parks vai mežs. Kokiem, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, un galvenais mīnuss ir čakars ar rudens lapu vākšanu. Ar to ir jārēķinās.

Iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ kā primāro meklējumu zonu noteicām vecos Mārupes rajonus, kas robežojas ar Rīgu, un Bieriņus (kas ir Rīgas mikrorajons un ko vairums kļūdaini uzskata par Mārupi).

Nākamajā ierakstā pastāstīšu par dažiem zemes gabaliem, kurus tomēr neizvēlējāmies, un par to, kāpēc.

Pirksim paši savu māju

Joprojām baigi negribējās krāmēties ar zemes meklēšanu, projektēšanu, būvniecību un visām tām lietām, tāpēc cerējām nopirkt kaut ko gatavu. Tomēr ar katru apskatītu variantu sapratām, ka vairums māju, kas lielā skaitā izliktas uz pārdošanu, tādam nolūkam arī celtas. Pa lēto nopērk pļavu, sadala gabalos, uzprojektē vienu māju un sakopē tik daudzos eksemplāros, cik salien uz apbūves gabala.

Vēl viena kategorija ir mājas, kas projektētas kā dzīvoklis. Pats esmu dzīvokļa produkts, tāpēc drīkstu kritiski izteikties par ļaudīm, kuriem nav izpratnes par to, cik fundamentāli viņu dzīvesveidu un paradumus ietekmēs pārcelšanās uz savrupmāju. Rezultātā saimniecības telpas un telpas visa kā glabāšanai tiek atstātas novārtā.

Trešais tips bija foršas un pārdomātas celtnes attālās vietās, kuras no saraksta izslēdzām satiksmes un ceļā pavadāmā laika dēļ. Esam daudzbērnu ģimene, tādēļ tas, lai bērni nākotnē spētu autonomi pārvietoties un lai vecvecāki varētu bez grūtībām pieslēgties, kad nepieciešams, ir ļoti svarīgi.

Vēl pirms iepazinām pēdējos gados būvētās mājas, ļoti gribējām atrast kādu vecāku un restaurējamu māju. Izpētījām un iemīlējāmies kādā 1930.gados būvētā savrupmājā. Pat uztaisījām vērtējumu un apskatījām kopā ar celtniekiem, taču atdūrāmies pret banku nevēlēšanos finansēt vecas mājas un šo variantu atmetām.

Beigu beigās tā arī nesapratām, vai problēma ir piedāvājumā, vai mūsu neadekvātajās prasībās, un sākām meklēt apbūves gabalu.

Pirmie mēneši īrētā mājā

Kā jau rakstīju ievadā, bijām iedomājušies pēc īres līguma beigām atgriezties savā Pārdaugavas dzīvoklī, lai bērni paši varētu doties savās ikdienas gaitās ar sabiedrisko transportu un lai mēs visi nebūtu tik atkarīgi no automašīnām. Vismaz tā mēs toreiz domājām.

No šodienas skatupunkta, es sacītu, ka par savu māju nemaz nedomājām, jo tolaik uz cilvēkiem, kuri gājuši cauri būvniecībai, raudzījāmies kā uz pārcilvēkiem un pašiem nebija pārliecības par savu varēšanu nedz apjoma, nedz finanšu ziņā.

Kad savā pierīgas ciemā bijām pavadījuši pirmo pusgadu, bez grūtībām iekārtojuši bērnus izglītības iestādēs, atradinājušies no pilsētas trokšņa un izaudzējuši pirmās zemenes, noteicām: “Tīra manta!” un sākām pētīt māju pārdošanas sludinājumus.