Labiekārtošana

Kad kapitālie darbi ar smagiem materiāliem un lieliem mehānismiem bija pabeigti, sākām teritorijas labiekārtošanu.

Jau atkal ielidoju uz zemes darbiem. Pirmā reize bija, rokot pamatus, kad uzgājām zelta bedri un uz izgāztuvi aizvedām teju desmit kravas atkritumu. Otrā tagad.

Izrādās, iepriekšējie īpašnieki, veco būvi nojaucot, lielu daļu būvgružu bija nevis veduši prom, bet izlīdzinājuši. Lai gružu kārtu aizstātu ar jēdzīgu melnzemi, 3/4 platības nācās norakt un aizvest vidēji 10cm virskārtas. Matene, attiecīgi – 1500 m2 x 10 cm slānis = 150 m3 jeb apmēram 15 kamazi. Pieskaitām vēl to, kas bija nobērts malā no būvbedres rakšanas, un kopsummā iegūstam 28 kravas.

Kad gruži un atkritumi bija aizvesti, vietā atvedām un izlīdzinājām 150 m3 sijātas melnzemes.

Neskatoties uz to, ka vasara kopumā bija diezgan slapja, tieši nākamās divas nedēļas pēc zāliena iesēšanas bija ļoti sausas, un es dabūju krietni nopūlēties ar laistīšanu. Neskatoties uz manu centību, liela daļa sēklu neuzdīga. OK, precīzāk būtu teikt, ka pēc pirmās laistīšanas sāka dīgt, bet pēc tam, nedabūjušas pietiekami daudz ūdens, nokalta.

Kad bijām jau ievākušies un ar steidzamākajiem uzdevumiem tikuši galā, vēlreiz aicinājām dārzniekus, uz dobju ierīkošanu. Mums jau ļoti laicīgi bija sagatavots labiekārtošanas plāns ar dobju un augu izvietojumu, tādēļ darbi sekmējās diezgan raiti – vispirms zem dobēm noraka kādus 50 cm grunts, un vietā sabēra melnzemi. Tālāk ieklāja ģeotekstilu un ierīkoja norobežojumu starp zālienu un dobi.

Pēdējais solis ir ģeotekstila pārklāšana ar mulču.

Teorētiski ģeotekstila klājums mūs atbrīvos no nepieciešamības ravēt. Izklausās ticami.

P.S. Dārznieci sauc Agnese, un viņu var sazvanīt pa tālruni 20402222.

P.P.S. Nederīgās grunts izvešana ir ļoti dārga, jo jāmaksā gan par transportu, gan izgāztuvei par gružu pieņemšanu. Tādēļ der aprunāties ar traktoristu un šoferi, lai uzzinātu, vai viņiem ir kāds paziņa kas tobrīd strādā kādā citā objektā, kur zeme ir vajadzīga un to labprāt pieņem.

Pērku zemi

Manuprāt, tas, cik ilgs laiks paiet zemes gabala meklējumos, ir atkarīgs tā, cik konkrēti Jūs spējat definēt savas prasības. Es meklējumus sakoncentrēju uz konkrētu vietu un pārējos variantus neizskatīju vispār, tādēļ biju spiests pagaidīt. Rezultātā no brīža, kad apskatīju pirmo variantu, līdz pirkuma līguma noslēgšanai pagāja gandrīz pusotrs gads. Tirgus bija ļoti kūtrs, jo, kā jau Ernests iepriekšējā ieraksta komentāros norādīja, “vecajos” rajonos kustību ir mazāk, un tie īpašumi, kas ir piedāvājumā, visbiežāk dažādu apstākļu dēļ pārdošanā stāv jau ilgāku laiku.

Gaidot jaunu piedāvājumu parādīšanos tirgū, savu laiku īsināju studējot pilsētas attīstības plānus, perspektīvo teritorijas zonējumu, ielu kategorijas, apbūves noteikumus un tamlīdzīgu aizraujošu literatūru.

Eventuāli man palaimējās nopirkt zemi, kuru kāda cita ģimene jau bija iegādājusies savas mājas būvniecībai. Līdz ar Krievijas cūcībām un pelnītu ekonomisko sankciju ieviešanu, šīs ģimenes bizness vairs nesekmējās tik labi kā plānots, un viņi no saviem būvniecības plāniem atteicās.

Tomēr svarīgi saprast, ka ir šādi tādi priekšdarbi, kas ir jāpaveic.

A. Jāsagādā nauda. Pilna summa, vai rokasnauda, vai savs ieguldījums bankas kredīta gadījumā. Ja Jums nav naudas, tad no pārdevēja skatupunkta Jūs esat nenopietns klauns, bet banka uz Jums skatās kā uz čali, kurš grib līzingā superkāru. Ja Tev nav naudas, par ko nopirkt Ferrari, Tu to neesi pelnījis. Fakts.

B. Vērtējums. Kandidāts bija noskatīts, taču mani nepmierināja cena. Cipars bija fantastisks. Palaidis šo iespēju garām neizpētītu, vēl ilgi nevarētu rast mieru, tādēļ nolēmu samaksāt vērtētājam 150 eiro, lai uzzinātu, kāda ir objektīvā realitāte. Kāds iepriekšējā raksta komentētājs skeptiski izteicās par vispārējo vērtējumu kvalitāti, un tas, visdrīzāk, ir patiesība, taču mani interesēja faktu sadaļa par nesenākajiem darījumiem tuvākajā apkārtnē. To nofeikot nevar, jo tirgus ir tirgus.

Zinot objektīvo realitāti, varēju mierīgi un pārliecinoši runāt par cenas samazinājumu. Nekautrējos pārdevējam parādīt faktus par pēdējiem darījumiem rajonā, vidējo m2 cenu, vidējo pārdošanas termiņu utt. Rezultātā mēs vienojāmies par summu, kas bija četrus procentus virs tirgus vērtības un 27% (!) zem sākuma cenas. Ātri, bez kaulēšanās un abām pusēm izdevīgi. Es nopirku par tirgus cenu, viņi pilnībā atguva to, ko 6 mēnešus iepriekš bija samaksājuši par vecas mājas iegādi, nojaukšanu un jaunas projektēšanu.

Nekautrējieties ar vērtētāju aprunāties un pavaicāt viņa domas par tendencēm vispār. Neapvainojieties, ja viņš iesaka no darījuma atturēties vispār.

C. Ģeoloģija. Es ģeoloģisko izpēti veicu pēc iegādes – projektēšanas gaitā, taču man bija vainu mīkstinoši apstākļi – iepriekšējie īpašnieki to daļēji jau bija veikuši, un es droši zināju, ka gruntsūdeņi ir vismaz 3 metru dziļumā.

D. Augstāk minētā obligātā literatūra. Viens no iemesliem, kādēļ ieziļinājos teritorijas zonējumos, bija vēlēšanās izvairīties no pārsteigumiem nākotnē. Jūs varētu interesēt, piemēram, apbūves zonējums vai nākotnes transporta plūsmas un perspektīvās ielu paplašināšanas. Vai arī, cik maksās un vai drīkstēs nozāģēt kādu traucējošu koku.

Zeme, kuru nenopirkām

Pirmais apbūves gabals, kuru nenopirkām bija 1300 m2 Bieriņos, pavisam netālu no Pampāļu ielas muižas. Tā bija asfaltēta C kategorijas (bez ambīcijas uz transporta artērijas statusu) iela ar apgaismojumu un visām komunikācijām, Mārupītes pastaigu parks blakus kvartālā, nekādas nojaucamas apbūves un cērtamu koku arī nebija. It kā tīra manta, bet ne līdz galam.

Pirmā problēma bija nākotnes perspektīva. VZD datu bāzē noskaidroju, kas ir blakus gabalu īpašnieki un konstatēju, ka lielākā daļa kvartāla faktiski pieder vienam kungam, kurš no viena gala jau ir uzsācis cieši citu pie citas celt identiskas mājas ar mērķi tās pārdot. Tas neiedvesmoja.

Otrs faktors bija tas, ka uz zemes atradās Rīgas Ūdens kanalizācijas sūkņu stacija – ar graffiti klāts metāla kubs. No pagalma puses to paslēpt no skatiena nebūtu nekādu problēmu, taču no ielas puses skats nepatīkams. Turklāt vēl visi tie tīņi ar krāsu baloniņiem… Īpašuma vērtību tas, protams, pazemina.

Pastaigāju pa rajonu gan vējainā laikā, gan bezvējā, aprunājos ar suņu staidzinātājiem, vai ir jutuši smaciņu, bet nevienu sūdzību nesaņēmu. Piezvanīju uz Rīgas Ūdeni, kur speciālists atklāti paskaidroja, ka ikdienā nekādam diskomfortam nevajadzētu būt, bet avārijas vai remontdarbu gadījumā var būt visādi. “Vai Jums, godātais, to vajag?”

Nevajag. Pass.

Ieteikums: ja grasāties izdot vairākus desmitus tūkstošu par zemes gabalu, noteikti ir vērts ieguldīt 150 eiro, pasūtot vērtējumu. Ne bankai, bet sev. Objektīva tirgus vērtība iedos Jums vairāk pārliecības kaulējoties, turklāt vērtētājs uztaustīs arī visus apgrūtinājumus un slēptos defektus.

Šajā gadījumā izrādījās, ka zemes gabals ir apgrūtināts ar citam īpašniekam piederošu šķūnīti, kura dabā faktiski nav, bet kurš mērnieka kļūdas pēc pirms desmit gadiem, veicot zemes gabalu dalīšanu, parādījies uz nepareizā zemes robežu plāna. Nav mirstama kaite, bet kādam ar šīs kļūdas labošanu būtu jākrāmējas.

Zeme, kuru nenopirkām. Vol 2

Kad sapratu, ka iepriekšējā ierakstā minētais īpašums nav opcija, turpināju meklējumus. Tā kā biju padziļināti izpētījis Bieriņus un atradis daudzus faktorus, kas man patika, sāku šo rajonu sistemātiski apbraukāt, iepazīties ar iedzīvotājiem un izvaicāt, vai kāds no kaimiņiem nepārdod zemi.

Vienas šādas sarunas gaitā noskaidrojās, ka kundzes vīram pieder pleķis uz vairākiem tūkstošiem kvadrātmetru un ka vienu 1800 m2 strēmeli viņš patiešām ir iecerējis nodalīt un pārdot. Too good to be true.

Turpinot sarunu, izrādījās, ka arī šeit ir piņķeris. Viss lielais zemes pleķis tomēr pieder nevis minētajam kungam, bet gan viņa mātei. Ir vēl arī otrs brālis, kurš ar mātes galvojumu ir bankā aizņēmies naudu. Ja daļu no zemes pārdotu, būtu nauda, ko atdot bankai, un māte atbrīvotos no galvojuma. Lai pasākumu padarītu vēl krāšņāku, brālis Nr.1, kurš ir deleģēts ar visu šo rebi krāmēties, ir iedomājies paņemt savu skaidiņu. Tā teikt, kabatas naudai un sīkiem izdevumiem :]

Ezim skaidrs, ka pasākums, kurā katram sava agenda, nolemts neveiksmei.

Jāpiebilst, ka zemes gabala dalīšanā arī ir savas nianses – plānotās robežas minimālais attālums līdz būvēm, gaismas servitūti, komunikācijas, dižkoki utml. Piemēram, Rīgā esošu un pie komunikācijām pieslēgtu būvi nav atļauts atstāt bez komunikācijām. Šis nosacījums var kļūt par problēmu, ja ūdens un kanalizācijas pieslēgumi atrodas tajā zemesgabala daļā, kuru paredzēts atdalīt. Ja plānotā robeža atrodas pārāk tuvu kaut kādam sūda šķūnītim, kurš uzbūvēts nelegāli, bet kaut kā tomēr nonācis zemes robežu plānā, ir vai nu jātaisa projekts un jāizņem būvatļauja šķūnīša nojaukšanai, vai robeža jāzīmē ar līkumu, jāvienojas par ilgtermiņa zemes nomu, jāuzbūvē žogs, kuru pēc nodošanas ekspluatācijā būs jājauc nost un jāpārvieto. Es, protams, masīvi sabiezinu krāsas un pārspīlēju, bet doma skaidra.

Secinājums. Stāsti par to, kā ar mērķtiecību apbraukājot īpašumus, runājot ar tantēm un pierunājot viņas dalīt daļās un pārdot savus īpašumus, var tikt pie sapņu pils, tāpēc arī ir tik skaisti, ka notiek ārkārtīgi reti. Ja otrā pusē nav patiesas vēlmes noslēgt darījumu, tad nav vērts tērēt laiku.

Sākam meklēt apbūves gabalu

Apbūves gabala meklējumus sākām turpat Mārupē, jo pēc n-tajiem gadiem Rīgas bērnudārzu rindās, sniega pilnajās ielās utt. šī pašvaldība likās super. Ziemā līdz 7:00 mūsu iela bija izšķūrēta jau divreiz, bērniem sporta un interešu nodarbības gandrīz par velti, ja nav vietas pašvaldības dārziņā, tiek piedāvāta apmaksāta vieta privātajā. Turklāt, ja ir nepieciešamība ar sabiedrisko transportu tikt uz centru, tas aizņem ne ilgāk kā brauciens no Pļavniekiem vai Juglas. Patiešām.

Vispirms izskatījām banku nelikvīdo īpašumu krājumus un konstatējām, ka nelikvīdie īpašumi tāpēc arī ir nelikvīdi, ka nevienam tos nevajag. Mitras pļavas, ūdens pilni grāvji, augstsprieguma līnijas virs galvas, skats uz dzelzceļu, piebraukšana pa grants ceļu, komunikācijas visbiežāk tikai vietējās un satiksme faktiski ir nekāda. No šī scenārija atteicāmies.

Tāpat, izsvītrojām teritorijas, kuru apkārtnē saskaņā ar plānojumu nākotnē varētu veidoties komerciāla/ industriāla apbūve – loģistikas centri, ražotnes, dzelzceļu un ceļu būve. Pat vienas ielas ietvaros var piedzīvot pārsteigumus, piemēram, Liliju iela Mārupē: pie Kantora ielas atrodas skola ar intensīvu satiksmi, pa vidu savrupmājas, tad strēķis ar tukšiem apbūves gabaliem zem augstsprieguma līnijām, pie Daugavas ielas – pāris biroju ēkas un loģistikas centri. Tālāk atkal privātmājas, tad mežs, un cauri mežam (tā mēļo) būs automaģistrāle no Ziepniekkalna uz Lidostu. Pēdējo punktu gan pats neesmu pārbaudījis.

Iesaku ikvienam veltīt laiku, lai uzzinātu vairāk par jaukto vs. savrupmāju apbūvi, par teritoriju attīstības plāniem, par ielu kategorijām, plānoto komunikāciju izbūvi, par gāzes un elektro apakšstacijām. Aizraujoša lasāmviela.

Iesākumā, īsi pēc pārcelšanās uz Mārupi, mēs bijām pilnīgā ekstāzē par savu zālienu, atpūtas krēsliem, grilu un aukstu dzērienu. Satisfakcijas bulta bija “redlainā”. Tomēr laika gaitā wishlistei pievienojām vēl pāris aspektus, kas pirmajā tuvinājumā paslīdēja zem radara. Pirmais – ir svarīgi, lai tuvumā būtu pastaigu parks, pļava, mežs vai vismaz rotaļu laukums, kuru bērni var sasniegt bez pieaugušo palīdzības.

Otrais – aizvējš. Dzīvojot pļavā vai pļavas tuvumā, zēģelē nepajokam. Mūsu īrētās mājas pagalmā ir divas kuslas ābelītes, kuras no pastāvīgā Mārupes caurvēja ir kļuvušas slīpākas par Pizas torni. Tāpēc savos meklējumos sākām pievērst vairāk uzmanības tam, lai tuvumā būtu kaut kas, kas mūs potenciāli pasargātu no vēja – jau esoša apbūve, parks vai mežs. Kokiem, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, un galvenais mīnuss ir čakars ar rudens lapu vākšanu. Ar to ir jārēķinās.

Iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ kā primāro meklējumu zonu noteicām vecos Mārupes rajonus, kas robežojas ar Rīgu, un Bieriņus (kas ir Rīgas mikrorajons un ko vairums kļūdaini uzskata par Mārupi).

Nākamajā ierakstā pastāstīšu par dažiem zemes gabaliem, kurus tomēr neizvēlējāmies, un par to, kāpēc.