Silto grīdu betonēšana

Šis raksts tika ieņemts tālajā maija mēnesī un visu vasaru pavadījis melnrakstu mapītē, bet tagad gan ir labi iecilājies un gatavs pasniegšanai.

Silto grīdu ierīkošana nav nekāda baigā raķešu zinātne, un jaunus atklājumus, par kuriem Jūs jau nebūtu lasījuši citos blogos, piedāvāt nevarēšu. Taču ir pāris nianses, ar kurām labprāt padalīšos.

Vispirms, pieņēmu lēmumu izmantot takerplāksnes. Sākumā bija šaubas par ieguvumiem, un arī būvnieks izvaicāja apkures ierīkotājus par lietderību. Tomēr, pārrunājot ar lietpratējiem, saprotu, ka galvenais ieguvums ir ērtības, kas ietaupa laiku un rezultātā naudu. Takerplāksne labāk nekā parastais putuplasts satur skavas – tas ir svarīgi gan caurules nostiprinot, īpaši asos līkumos, gan testējot spiedienu. Turklāt, rūtojums jau ir sazīmēts, un atliek tikai pie tā pieturēties. Mazāka bakstīšanās un ātrāka strādāšana.

Otra nianse: visas dzīvojamās telpas ir sadalītas vismaz divos kontūros – ārējais (pie ārsienas/ loga) un iekšējais. Pirmajā stāvā pie lielajiem logiem, kur sagaidāmi lielāki siltuma zudumi, ārējam kontūram pat samazinājām attālumu starp caurulēm līdz kādiem 8-10 cm.

Te rezultāts. Betonēšana notika divos piegājienos pa stāviem. Pirmajā stāvā putuplastu un kontūrus izritinājām tikai tad, kad otrais jau bija pabeigts.

Garāžā uz putuplasta spilvena ielējām armētu betona pankūku.

Terase

Kā jau visās lietās, arī terasu būvēšanā ir dažādas skolas. Mans risinājums bija samērā vienkāršs – terasi pagatavot kā lielu mēbeli un novietot uz regulējamām plastmasas pēdām. Nevaru spriest, vai un cik lētāks/dārgāks šis risinājums ir salīdzinājumā ar citām metodēm, jo, ņemot vērā ļoti nelielo starpību starp grīdas un bruģa līmeni, citus variantus neizvērtēju. Turklāt, man palika pāri palete ar betona plāksnītēm, ko varēju izmantot pēdu balstīšanai.

Tātad, sākam ar līmeņa izlīdzināšanu un pieblietēšanu.

Terases pēda savā konstrukcijā īpaši neatšķiras no parastas mēbeļu kājas. Šis izstrādājums saucas LIFTO PEDESTAL.

Uz pēdām nostiprināts impregnētu lāgu rāmis.

Uz rāmja caur gumijas starpliku ar nerūsējošā tērauda skrūvēm pieskrūvēti lapegles dēļi. Tā gumija pārdodas ruļļos, un viena puse tai ir lipīga.

Dēļi stiprināti ar iezeņķētām caurejošām skrūvēm, lai pie nepieciešamības (atrast spraugā iekritušus sīkumus, nomainīt bojātu dēli, iebērt skudru indi) tos var bez piepūles noņemt.

Kā redzams, ģeotekstilu vai plēvi zem terases neklāju. Zem terases ir blietēts šķembu un smilts maisījums un gandrīz pilnīga tumsa. Zālei vajadzēs ļoti piepūlēties, lai tur mēģinātu augt.

Lai atvieglotu sev dzīvi, visus dēļus stiprinājām vienā virzienā. Tagad, kad jau nedēļu esam savā mājā nodzīvojuši, redzu, ka tās ir ne tikai ērtības būvējot, bet arī apdzīvojot – tā kā visas dēļu gropes ir vienā virzienā, ir ērti slaucīt un skalot gružus, skaidas utt.

Lūk, rezultāts! Plānoju neko nekrāsot, neeļļot, ļaujot kokam izbalēt un kļūt pelēkam. Nupat runāju ar vairākiem draugiem par viņu pieredzi, un secināju, ka laimīgāki ir tie, kas lapeglē nemēģina neko iesūcināt. Zinātāji lai mani papildina, bet lapegles koksne ir tik blīva un sveķaina, ka agri vai vēlu jebkādu pārklājumu spiež nost.

Čalis, kurš nupat atjaunoja pirms 10 gadiem būvētas nekrāsotas lapegles terasi, dēļus noņēma, izlaida caur biezumēveli un uzlika atpakaļ. Meistari esot teikuši, ka tos droši varēs atkārtoti izmantot vēl vismaz reizes 3.

Otrs draugs pirms tiem pašiem 10 gadiem lapegles terasi nokrāsoja/ nolakoja/ saeļļoja (precīzi nezinu), un tagad sūdzas, ka katru gadu pārklājums ir jāatjauno.

P.S. Ieteikums. Ērtāka strādāšana būs, ja izvēlēsieties dēļus, kam abas puses ir vienādas. Ja vienā pusē gadās kāda skaida vai skabarga, dēli var apgriezt uz otru pusi un skrūvēt klāt.

‐——————————–

Papildināts 3 ziemas vēlāk:

Pēc lasītājas lūguma pievienoju attēlu, kur redzams, kā terase izskatās šodien. Kopumā bez pārsteigumiem. Pašam patīk.

N.B. Pēc pirmās ziemas izdomāju, ka terases dēļus vajag nomazgāt ar augstspiediena mazgātāja visniknāko turbo galvu. Tā noteikti bija kļūda – gludi ēvelētajā virsmā pacēlās sīka spuriņa. Tagad, staigājot ar basām kājām, jārēķinās, ka var gadīties pa skabargai.

Zibens aizsardzība

Līdzīgi kā Renārs, arī es esmu gatavs drusku samaksāt par to, lai vienu vai otru tēmu, kas spējīga sagādāt raizes, gandrīz pilnībā izslēgtu no savas dienaskārtības. Piemēram, zibens spērienus.

Lai arī būvnormatīvi obligātu zibensaizsardzības sistēmas ierīkošanu paredz tikai trešās grupas ēkās, man par savas mājas aprīkošanu šaubu nebija. Kaut arī varu palielīties ar nesliktiem mācību sasniegumiem fizikā, elektrība man joprojām par 80% liekas tīra maģija. Tāpēc zibens tēmu nolēmu uzticēt ekspertiem.

Vispirms piedāvājumu saņēmu no kāda Latvijas uzņēmuma, kas par aktīvās aizsardzības sistēmu (uztvērējs, masts, novads, izlāžu skaitītājs, zemējums) ar ierīkošanu prasīja nepilnas divas naudas. Vienlaikus, izstādes Māja laikā, iepazinos ar puišiem no Klaipēdas, kuri arī ļoti gribēja izteikt piedāvājumu. Palūdzu, lai arī viņi sagatavo savu priekšlikumu ar analogu aparatūru. Nākamajā dienā saņēmu par 38% lētāku piedāvājumu, turklāt, dzelžu sarakstā bija klasi augstāks izlāžu skaitītājs. Es izbrīnījies prasu, kas par desām – vai nebūs kādas papildu maksas par braukšanu no Lietuvas, instalēšanu un tamlīdzīgi, uz ko saņēmu apmēram šādu atbildi: “Vecais, nezināju, ka Latvijā ir tik švaki ar konkurenci, ka mēs ar savu standarta cenu tik viegli tiekam pie pasūtījumiem, turklāt, Rīga mums ir par 40 km tuvāk nekā Viļņa.”

Gan jau latviešu censoņiem kabatā jau bija arī vienreiz un otrreiz uzlabotais offeris, taču man nav vēlēšanās strādāt ar cilvēkiem, kuri neņem vērā manu aicinājumu taupīt savu un manu laiku un uzreiz startēt ar BAFO (best and final offer).

Uzstādīšana bija ļoti operatīva – 2-3 stundu laikā darbiņš bija paveikts.

Tikai, kad ierados būvlaukumā novērtēt paveikto, mani pārņēma vilšanās sajūta, ka tas metāla verķis ir uzkabināts tieši pa vidu manam glīti apmūrētajam dūmenim. Pats vainīgs – nebiju precīzi saskaņojis masta un novadu atrašanās vietas.

Aizsūtu Ezēnu vadonim foto, šis pēc brīža zvana un saka: “Jā, paskats stulbs. Pats sev tā negribētu. Jaunnedēļ brauksim uz Siguldu aprīkot vienu citu objektu, pēc tam iebrauksim pie Tevis un visu salabosim.”

Pēc nedēļas puiši bija klāt, nomontēja mastu, aizdarīja urbumus, nocēla un apgrieza pa 180 grādiem dūmeņa cepuri un salika visu no jauna kopā.

Ko mēs no tā varam mācīties? Pirmkārt, pārliecināties, ka otra puse mani ir sapratusi pilnībā. Otrkārt, nesamierināties ar rezultātiem, kas nepatīk, un meklēt veidus, kā tos uzlabot.

Mūrēšana mīnusos

Šis lai ir par biedinājumu ikvienam, kurš nelasa būvmateriālu lietošanas instrukciju.

Ķieģeļu fasādi un āra kamīnu mūrējām ap gadu miju, kad laika apstākļi bija mainīgi un temperatūra grozījās ap nulli. Pa dienu daži plusi, pa nakti ap nulli vai daži mīnusi. To, ka melni tonētā mūrjava lietojama tikai pie plus 5 un vairāk grādiem, vīri izlasīja tikai tad, kad šuves, ko pildīja kādu mēnesi vēlāk, sacietējot pilnībā nomainīja krāsu.

Stulbi. Ārā izdauzīt un sapildīt no jauna, nesabojājot logus, ir ārkārtīgi grūti, tāpēc šobrīd piemeklējam piemērotu krāsu (pirmās 6 šuvītes no labās puses). Tieši tādu pašu nokrāsu iegūt diezin vai izdosies, taču ceru, ka izdosies minimizēt atšķirību.

Bruģis

Maija beigās sākām domāt par labiekārtošanu, zālienu, dobēm un tamlīdzīgi, lai augustā, kad paredzēts pārcelties uz dzīvi jaunajā mājā, teritorijā jau varētu pastaigāties bez zābakiem. Tāpēc sarosījos un uzsāku bruģētāju kastingu.

Long story short, izvēlējos vīru, kuru nejauši iepazinu, braucot garām vienai citai jaunbūvei, kur notika bruģēšanas darbi. Beigu beigās izrādījās, ka viņa kontakti ir atrodami arī pie Ernesta.

Šādi izskatās darba uzdevums. Biju iecerējis bruģēt mazāku platību, taču (A) pēc sarunas ar dārzniekiem nolēmu visapkārt terasei nobruģēt celiņa platuma joslu, lai patīkamāka nokāpšana un mazāk izmīdās zāliens, un (B) pēc sarunas ar dēliem nolēmu nobruģēt visu laukumu starp garāžu un sētu, lai ir kur uzlikt basketbola grozu, novietot viesu automašīnas vai aizvest līdz darbnīcai kādu smagāku priekšmetu. Starp bruģi un sētu paliek 40-50 cm plata josla dobei, kur notecēt ūdenim.

Attēlā proporcijas nav pareizas, jo patiesos izmērus noteica klājuma materiāla izmēri. Izvēlējos betona plāksnītes 375 x 375 x 70 izmērā. Gribējās pēc iespējas mazāk šuvju un raibumu, tāpēc neviens bruģakmens līdz galam neiepatikās. Tad savā apkaimē nejauši ieraudzīju kvadrātveida plāksnītes un sapratu, ka ir manta. Pirku Lietuvā, jo viņiem vienīgajiem bija noliktavā, bet tādu pašu plāksnīti ražo arī Brikers.

Bija neliels piņķeris ar slīpumu veidošanu pie garāžas. Augstuma starpība starp garāžas grīdu un ielas segumu ir tikai 5 cm uz 6.5 metriem, un tas ir stipri maz. Tāpēc starp vārtiem un garāžas durvīm ierīkojām ūdens savākšanas reni. No šīs renes, tāpat kā no visām notekām, lietus ūdens pa kanalizācijas caurulēm tiek novadīts līdz iekšpagalmam un tad ar mataino cauruļu palīdzību iesūcināts zemē. Grunts ir smilšaina, gruntsūdeņu līmenis -3.3m, tāpēc viss tek prom gluži labi. Ja pavasarī izrādīsies, ka ir par maz, garināsim drenāžas caurules. Alternatīva bija rakt atsevišķu grodu uz oļu spilvena, bet man priekšpagalmā vēl ceturtais akas vāks nav vajadzīgs.

Bija pārdomas par apmalēm. Ilgas. Labā prakse ir tādas ierīkot visur, kur brauc kaut kas smagāks par motociklu. Es apmales saliku pie sētas – tur, kur ar garantiju notiks braukāšana, parkošanās un kur pēc tam būs sarežģīti piekļūt un pārtaisīt. Visu citur aprobežojos ar piebetonēšanu, jo apmales pa pilnu perimetru šo projektu ieceltu pilnīgi citā budžeta kategorijā. Mierinu sevi ar domu, ka plāksnes varētu šķiebties mazāk nekā mazie bruģakmeņi, un vairs par to galvu nelauzu.

Būs jāmaina pasētas.

Lievenis pie darbnīcas būs vienā līmenī ar terasi. Kaut kā stulbi sanāk ar kolonnu balstiem. Nav ne jausmas, kāpēc tie nav zem bruģa. Būs jāapģērbj ar apdares dēļiem.

Plākšņu galvenais pluss – izmērs – ir arī to galvenais mīnuss. Visi līkumi ir vai nu salikti taisnā leņķī, vai piezāģēti. Mazos laukumos noteikti ir parocīgāk strādāt ar mazāka izmēra materiālu.

Pirms bruģēšanas vajadzēja tikt galā ar cokola apdari, un es izvēlējos jau iepriekš pārbaudītu risinājumu – cementa plāksnes. Vienkāršs risinājums par lētu naudu.

Šobrīd esmu ļoti apmierināts ar gala rezultātu. Lietus ūdens nekur nekrājas, notekas un renes strādā labi, un ļoti ceru, ka mana likme pret apmalēm neliks vilties.

Bēniņi

Bēniņi ir pirmā puslīdz gatavā telpa. Tas, protams, ir ar diskleimeri, ka tie īstermiņā nav paredzēti apdzīvošanai un ka primārā funkcija ir noliktava un viesu izguldīšana. Pāris gadu laikā, domājams, tie pārtaps par rotaļu un brīvā laika pavadīšanas telpu, taču šobrīd tālāk par pieskrūvētu rīģipsi un OSB grīdu neesmu plānojis virzīties.

Sākām ar siltināšanu. Plašāk par to jau rakstīju iepriekš.

Turpinājumā pie pārseguma sijām tika pienaglotas latas, uz kurām salika perpendikulārus dēlīšus. Cīnoties par 20 cm, nācās pazemināt 2.stāva griestus, tāpēc visas komunikācijas no griestu apakšas pārcēlās uz pažobeli bēniņos – bildē redzami radiatoru pievadi, bet dziļāk ēnā ir arī ventilācijas caurules. Vienā pusē pievads, otrā – izvads.

Attēlā redzams, ka pārseguma slānī mētājas arī putekļu sūcēja caurule, bet par to apsolos uzrakstīt atsevišķi.

Apgaismojuma pievadus saliku pēc ļoti primitīvas shēmas – vads pa kori, pirmais un pēdējais gaismeklis iecentrēts pret logu, divi vidējie – vienādā attālumā no malējiem. Gofrai, kas karājas no griestiem, apkārt izaugs starpsiena, ar kuru no pārējās bēniņu telpas tiks nodalīta noliktava. Noliktavā viens gaismeklis, viens slēdzis, viena rozete.

To, kā un vai vispār izvērtīsies bēniņu apsaimniekošana, vēl nezinu, tāpēc nebija apetītes ieguldīt kārbās, rozetēs un tamlīdzīgi. Tā vietā pie jumta krēsla atstāju cilpas, pie kurām, noskrūvējot OSB vairogus, pie nepieciešamības varēs pieslēgties.

Īsu brīdi apsvēru domu pārsegumā zem vates iebērt kādus 5 cm smilšu, lai masīvāka, stabilāka un klusāka konstrukcija, bet pēc īsiem aprēķiniem šo domu atmetu. Sagādāt 4-5 tonnas karsētu, sausu smilšu un tad to visu uznest uz bēniņiem likās par grūtu un par dārgu. Tā vietā būvnieks par piegādes cenu no cita objekta, kur tika jauktas starpsienas, atveda lietotu vati, kuru, vispirms starp sijām ieklājot papīru, ieštaukājām zem spundēta OSB grīdas.

Lūk, gala rezultāts. Noliktavas telpā pirms plauktu skrūvēšanas vajadzētu nokrāsot sienas un pa garajiem ziemas vakariem, kad Rīga jau būs gatava, varētu nokrāsot arī grīdu.

Pažobeles vairogi stiprināti tā, lai tos pie nepieciešamības varētu viegli noskrūvēt. Noliktavas pusē starpsiena apšūta ar OSB, lai drošāk ko pieskrūvēt.

Apmetums

Aprīļa otrajā nedēļā uzsākām apmešanas darbus. Divās ar astīti nedēļās salika 160 metrus kantīšu profilu un uzklāja apmēram 550 m2 mašīnapmetuma. Temps labs, kvalitāte teicama. 

Mans uzticamais būvnieks ar raizēm skatījās uz manu priekšlikumu viņu ierastos apmetuma apakšuzņēmējus aizstāt ar manis piedāvātajiem, taču pēc darbu pieņemšanas atzina, ka šie puiši strādā patiešām kvalitatīvi. Citēju: “Līdz šim man visi apgalvoja, ka precizitāti līdz milimetram dabūt nav iespējams, bet tagad es redzu, ka ir gan.” Kontakti tie paši, kas Ernesta baltajā sarakstā.

Bijām gatavojušies uz to, ka būs uz pilnu klapi jādarbina sildītāji un mitruma separatori, taču laikapstākļiem uzlabojoties, tas nebija nepieciešams. “Ledusskapi” padarbinājām vien kādas trīs dienas, jo pietika ar pastāvīgu vēdināšanu un regulāru logu un sienu apslaucīšanu ar papīra dvieļiem.

Labā prakse, protams, ir sienas pirms krāsošanas izlīdzināt ar smalko špakteli, bet man laika un naudas ekonomijas nolūkā ir nodoms atsevišķās telpās gruntēt un krāsot bez špaktelēšanas. Ja kāds no Jums tā ir darījis, lūdzu komentāros padalieties ar pieredzi.

Apkures sistēmas izvēle

Lēmums par to, ka visā mājā būs zemgrīdas apkure, nebija nedz pašsaprotams, nedz ātrs. Divu gadu laikā savu nostāju esmu mainījis vairākas reizes, turklāt, katru reizi esmu sev un apkārtējiem spējis racionāli paskaidrot kāpēc. Finālā mans lēmums bija pilnībā atteikties no radiatoriem un mājas abos stāvos ierīkot zemgrīdas apkuri. Vienīgās telpas, kur būs radiatori, ir garāža un bēniņi.

Galvenā bremze, kas mani sākotnēji vilka uz radiatoru apkuri, bija vēlme pēc masīva koka grīdas un šaubas par to, vai tādu var droši likt uz sildošas pamatnes. Papētot, ko tas man var maksāt, apetīte pārgāja, un ātri vien piezemējos uz divslāņu parketa. Ne mazāk svarīgs apsvērums bija kundzes vēlme lielos pirmā stāva logus neaizsegt ar radiatoriem. Radiatorus, protams, var iedziļināt grīdā, taču manā skatījumā šim risinājumam neērtību ir vairāk nekā priekšrocību.

Ceļā uz galīgo lēmumu saskāros ar daudziem it kā argumentiem par sliktu zemgrīdas apkurei, no kuriem dažus iztirzāšu sīkāk. Es neesmu jomas profesionālis, tāpēc mani apsvērumi sakņojas personīgajā pieredzē un pārdomās.

Mīts #1
Zemgrīdas apkure nevar būt primārais siltuma avots.

Ir tāda skola, kas apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc būtu jēga sildīt grīdu, ir ātrāka atbrīvošanās mitruma telpās, kur kāds laistās ar ūdeni, nodauza no apaviem sniegu vai slāj dubļainām kājām. Piemēram, vannas istabās, virtuvē vai vējtverī. Normāli ir kurināt krāsni, karsēt radiatorus, pasildīt flīzes, bet sildīt koka grīdu – tā ir moderna māžošanās.

Nezinu gan. Man ir gadījies viesoties apmēram 500 gadu senā ģimenes mājā Seulā, kur jau kopš uzbūvēšanas darbojas zemgrīdas apkures sistēma zem koka grīdām. Turklāt, tikai pēdējā simtgadē papīra logus aizstāja stikla rūtis. Vasaras tur, protams, ir garākas nekā Latvijā, taču arī pie viņiem ziemā ir līdz pat -15 grādu sals, sniegs un ledus.

Mīts #2
Zemgrīdas apkure garantē no karstuma piepampušas un sāpošas kājas, īpaši vecākiem cilvēkiem.

Ja sistēma ir uzbūvēta nepareizi, kā, piemēram, manā pagaidu mājoklī, tad pilnīgi noteikti. Šobrīd man pirmajā stāvā ir apsildāma flīžu grīda, bet otrajā – radiatori, turklāt otrais stāvs paļaujas tikai uz lētā gāzes katlā iebūvēto cirkulācijas sūkni bez iespējas manuāli regulēt plūsmas pa stāviem. Termoregulators ir tikai viens, un tas atrodas pirmajā stāvā metru no gāzes katla, un āra termostata nav vispār. Krimināla kombinācija. Lai otrajā stāvā temperatūra sasniegtu 20 grādus, termoregulators ir jāuzgriež vismaz uz 23. Rezultātā iegūstam karstas flīzes un remdenu otro stāvu. Mazajiem rāpotājiem sarkani vaigi un sausa āda. No rīta, kad sistēma beidzot sapratusi, ka ārā pa nakti ir piesalis, pirmā stāva grīda tiek vienkārši izcepta. Ja es nezinātu problēmas izcelsmi, es būtu pirmais, kurš pieprasītu ar likumu aizliegt šādu apkures veidu.

Pareizā pieeja ir parūpēties par to, lai apkures katls pēc iespējas vienmērīgāk, bez straujām temperatūras izmaiņām, sildītu grīdā iebetonētās apkures caurules. Āra termostats, kas pēc laikapstākļiem spēj paredzēt temperatūras izmaiņas telpās, plus telpu termostati, kas pēc vajadzības pieregulē pienākošo siltumu katrā telpā, kopā spēj parūpēties par to, lai grīda būtu mazliet augstākā vai plus/ mīnus tādā pašā temperatūrā, kā jebkura cita koka virsma mājoklī.

Mīts #3
Sildot grīdu, mēs pa telpu dzenājam putekļu vērpetes un saslimstam ar astmu.

Zemgrīdas kontūros temperatūra ir ievērojami zemāka nekā radiatoros. Radiatori rada krietni intensīvākas gaisa plūsmas gan pa horizontāli, gan pa vertikāli, jo (a) ir novietoti konkrētā telpas vietā un (b) sasniedz augstāku temperatūru (līdz pat 50-60 grādiem). Iespējams, piemērs nebūs līdz galam veiksmīgs, bet virtuves galds (kas arī plus/mīnus ir 20-25 grādu temperatūrā) taču neceļ gaisā drupačas, vai ne?

Mīts #4
Koka grīdas segums slikti vada siltumu, tāpēc neder zemgrīdas apkurei

Koksne, protams, nav labs siltuma vadītājs, taču tas nenozīmē, ka tā ir izolators un neuzsilst vispār. Iedomājamies pirts lāvu. Ja mērķis ir piemeklēt materiālu, kuru vajag operatīvi uzkarsēt un atdzesēt, labāk derēs flīze. Taču varam nešaubīties par to, ka blīvs kokmateriāls, piemēram, ozols, osis vai bērza saplāksnis bez problēmām uzsils līdz betona plāksnes temperatūrai un nodrošinās komfortablu telpu klimatu.

Mīts #5
Āderes

Nopietni? Man nav šaubu par elektromagnētiskā lauka esamību, strāvām un tamlīdzīgi, bet noticēt tam, ka ūdens caurules zem grīdas kaut kā negatīvi ietekmē veselību, nav manos spēkos.

Nobeigumā jāsaka, ka galvenā zemgrīdas apkures sistēmu problēma ir nepilnīgas zināšanas un pieredzes trūkums. Vīru, kurš man ierīko apkures sistēmu, es pazīstu teju 5 gadus, un mēs abi mēdzam pasmīkņāt par to, kā pirms vairākiem gadiem viņš kategoriski atteicās klientiem ierīkot zemgrīdas apkuri telpās ar koka grīdas segumu. Trīs gadus un desmit mājas mājas vēlāk viņš ir pilnīgi citās domās. Prieks par cilvēkiem, kas ar atvērtu prātu meklē un atrod jaunas iespējas.

Stay tuned – drīzumā sekos raksts par ierīkošanu un betonēšanu. Tikmēr aicinu pastudēt Uponor informatīvo brošūriņu.

P.S. Lai raksts būtu pilnvērtīgs, lūk, arī viens foto.

Elektrība un apgaismojums

Apgaismojuma un rozešu plāna sagatavošana ir samērā izaicinošs pasākums. Pirmkārt, ir jāpieņem galīgi lēmumi par mēbeļu izvietojumu un izmēriem. Otrkārt, jāspēj iztēloties, kā šis izvietojums laika gaitā varētu mainīties. Treškārt, jāpieņem, ka tāpat neizdosies visu paredzēt un jāpārstāj uztraukties.

Sākot plānošanu, biju apņēmības pilns paredzēt pilnīgi visus iespējamos scenārijus. Nu, piemēram, katrā vietā, kur paredzēts rakstāmgalds, paredzēt rozeti gan virs galda virsmas, gan zem. Kad saskaitīju, cik punktu sanāk uz vienu telpu, sapratu, ka ir perebors un ka vienkāršāk ir aprobežoties ar pārīti zem katra galda un mazu galdā/ zem galda ierīkotu sadalīti. Jo, lai cik arī sienā nebūtu rozešu, to vienmēr ir par maz.

Turpinājumā par tām komforta fīčām, kas konkursu tomēr izturēja.

Uzskatu, ka ērtāk dzīvot ir tad, ja savienotās telpās slēdži tiek grupēti pa blokiem – tas aiztaupa cilpošanu pa istabām, lai ieslēgtu/ izslēgtu gaismu. Tāpēc pirmajā stāvā pie kāpnēm būs viens liels slēdžu bloks, no kura varēs ieslēgt gaismu gan priekšnamā, gan virtuvē, gan viesistabā, gan ēdamistabā. Un to visu izslēgt pirms došanās uz otro stāvu vai ārā no mājas.

Gandrīz katrā loga ailā virs palodzes būs rozete telefona lādēšanai, kaut kādiem rotājumiem vai kam citam. Gribētos domāt, ka neatkarīgi no mēbeļu izvietojuma, šīm noteikti neko neaizkrausim priekšā. Līdzīgu apsvērumu dēļ biju iecerējis pa vienai salikt arī zem katra gaismas slēdža, bet tad atmetu, jo nolūks bija nekonkrēts, bet izmaksas – ļoti konkrētas.

Pirmajā stāvā grīdas līmenī pie kāpnēm būs viena rozete, kas varētu noderēt stāvlampai un Ziemassvētku eglītei, kas reizi gadā piezemēsies kaut kur kāpņu apkaimē.

Vējtverī gaismas slēdža nebūs. Pašreizējā mājoklī ir, bet traucē, tāpēc jautājumu atrisināsim ar sensoru. Gaismas degšanas ilgums būs pilnīgi pietiekams, lai izietu cauri pāris metru garai telpai.

Kāpņu pakāpienos būs integrētas santīma lieluma LED actiņas, kas tumsā iezīmēs optimālo trajektoriju. Strāvas pievadu noslēpsim metāla laidsijā. Vajadzētu būt smuki.

Otrajā stāvā nekādu īpašu pikantēriju paredzējuši neesam. Katrā guļamistabā būs vismaz divi gaismas avoti – lustra un kāds mazais gaismeklis. Rozetes novietotas tur, kur skaidri zināms, ka vajadzēs, un atsevišķās vietās metru no telpas stūra. Tas gadījumam, ja stūrī novietojam kādu mēbeli, piemēram, krēslu vai zvilni.

Pagaidām vēl neesmu izdomājis, kur un kā izvietošu plauktus, darbagaldus un rokas štrumentus, tāpēc garāžā un darbnīcā rīkosimies pēc nepieciešamības ar virsapmetuma vadiem, nozarkārbām utml.

Fasādes apgaismojums būs samērā vienkāršs:
– priekšējā fasādē izgaismota josla zem 1.stāva jumta dzegas un izgaismots lievenis;
– dārza pusē sienas lukturi vienā līnijā ar loga ailes augšmalu.

Konkrētus gaismekļus vēl neesmu noskatījis, taču aptuveni iztēlojos, kādiem tiem vajadzētu būt. Priekšpusē 20-21 mm dziļš LED profils, dārza pusē – sienas lukturi, kas izgaismotu gan sienu, gan terasi.

Svētku gaismas virtenes varēs pieslēgt pie rozetēm, kas atsevišķās vietās ierīkotas zem 1.stāva jumta dzegas un kas tiks apvienotas atsevišķā grupā ērtākai slēgāšanai.

Vājstrāvu plānu nerādīšu, vien varu piebilst, ka ir padomāts gan par ārējo 4G antenu ar pievadu uz indoor rūteri, gan iekšējo ethernet un WiFi tīklu, gan domofonu abos stāvos, gan dažādām drošības fīčām.

Šādi izskatās 4G/ LTE ārējās antenas. Kombinācijā ar atbilstošu rūteri, kas apkalpo vairākas frekvences, dzīve būs lieliska. Ja vien Jums nav pieejama baigi labā vai baigi lētā optika, mans ieteikums būtu parūpēties par outdoor antenām ar vadiem uz to vietu, kur visērtāk izvietot rūteri u.c. aparatūru. Klasiska kļūda ir rūteri nobāzt kādā tehniskajā telpā un brīnīties, ka signāla stiprums nav optimāls.

Fasādes dēļi

Viena fasādes daļa jau ir apšūta, tāpēc pienācis laiks padalīties ar pieredzi kokmateriālu sagādē. Nekādu sensāciju šajā jomā nebija, jo izdevās atrast ļoti adekvātu piegādātāju ar ļoti adekvātu piedāvājumu. Iesākumam tomēr pastāstīšu, kā līdz tam nonācu.

Kaut kur biju aplipinājies ar iedomātu zināšanu bagāžu par to, ka dēļi noteikti jāpērk pie maziem vietējiem ražotājiem, ka lielāks platums automātiski nozīmē augstāku cenu, ka jāiepērk krāsu paraugi un jāgatavojas kaujai par īsto toni. Īstenība izrādījās citādāka un, par laimi, vienkāršāka.

Piemēram, uzzināju, ka smalki zāģētu apdares dēļu ar neēvelētu virsmu izgatavošanai nereti nepieciešamas specifiskas iekārtas. Ja sagatavi cauri ēvelēm velk zobots rullis, tas dēļa virsmā atstāj redzamas pēdas, tādēļ, izgatavojot ēvelētus apdares dēļus, vispirms tiek ēvelēta dēļa apakša, bet pēc tam – virsa.  Rezultātā fasāde ir bez bojājumiem, bet apakša nevienu īpaši neinteresē.

Otra lieta, vietējiem ražotājiem ir krietni lielāka apetīte, kas, visdrīzāk, izriet no maziem ražošanas apjomiem, uz kuru fona administrācijas izmaksas ir neproporcionālas. Pie tam, Latvijā izplatītā prakse, kad firmu īpašnieki savus privātos tēriņus (auto, degviela, sadzīves tehnika, elektronika) salādē uzņēmuma P/Z aprēķinā, rentabilitāti neuzlabo. Attiecīgi, overhead izmaksas ievērojami ietekmē kopējo pašizmaksu. Šī, protams, ir mana faktos nebalstītā hipotēze.

Rezultātā par cenu, ko vairāki vietējie prasīja par neapstrādātu dēli, no http://www.woodpainters.lv nopirku jau gatavus – gruntētus un divreiz nokrāsotus – dēļus. Finālā bija arī http://www.puumerkki.lv, taču viņi krāsotos paraugus ved nevis no Ķekavas, bet no Somijas. Īstenībā arī cena bija par kādu nieku zemāka, un tas ir interesanti, jo kā vieni, tā otri izmanto StoraEnso produkciju. Kokmateriāla platums kvadrātmetra cenu faktiski neietekmēja.

Izvēlējos 21mm biezu un 145mm platu egles USYk profilu. Kvalitāte lieliska – izkritušu zaru nav, maksimums, kāds robs pusspundē. Krāsotie paraugi pāris dienu laikā, viss apjoms – mazāk kā divās nedēļās. Toni uzjauca paši pēc Tikkurila katalogā noskatīta toņa koda un iedeva līdzi spaini krāsas zāģējuma vietu piekrāsošanai. Stiprinājām ar krāsotām caurejošām skrūvēm. Ļoti priecājos par rezultātu – dažādos diennakts laikos pie atšķirīga gaismas krišanas leņķa neēvelētā virsma maina nokrāsu. Forši.

Paralēli fasādes darbiem pagājušonedēļ darbu uzsāka arī jumiķi. Bildē var redzēt, ka viens stūris jau apjumts. Diemžēl sniegs un aukstums pirkstu lokanību neuzlabo, tāpēc elpojam dziļi un gaidām piemērotāku laiku.