Ģeoloģiskā izpēte

Informācijai. Firmas Geolite piedāvājums daudzbērnu ģimenēm, kuru viņi braši sludina Goda Ģimenes 3+ portālā un tiešajos pastos, ir tukša muldēšana.

Piezvanīju viņiem, tiklīdz no epasta par šādu piedāvājumu uzzināju, bet man atbildēja, ka ģeoloģiskā izpēte privātmājas būvniecībai tomēr maksās 250-300 naudas atkarībā no objekta atrašanās vietas. “Jā, mēs teicām, ka maksās 150 eiro, bet mums daudz darba, tāpēc solījumu nepildīsim.”

Bet tas nekas. BalticGeo izrādījās pilnīgi adekvāti un darboties griboši speciālisti, kas jau nākamajā dienā atrada iespēju aizbraukt uz manu pleķi, izdarīt visu nepieciešamo un dažu dienu laikā sagatavot slēdzienu.

Es, protams, samaksāju to pašu tirgus cenu, bet izdarīju to ar prieku, jo pretī saņēmu ieinteresētību un kvalitatīvu pakalpojumu, nevis vēlmi “par zaķi” saņemt bezmaksas reklāmu no LR Saeimas Budžeta un finanšu komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas.

No ģeoloģijas saprotu gandrīz neko, bet spečuks teica, ka rezultāti ir labi. Gruntsūdeņi ir 3+ metru dziļumā. Pamatā smilts, virspusē kaut kāds maisījums, kas radies, nojaucot iepriekš uz zemes gabala esošo ēku, izrokot atkritumus (jā, mūsdienās ir cilvēki, kas savā pagalmā ierok nepilnu tonnu sūdu) un izlīdzinot reljefu.

 

Pērku zemi

Manuprāt, tas, cik ilgs laiks paiet zemes gabala meklējumos, ir atkarīgs tā, cik konkrēti Jūs spējat definēt savas prasības. Es meklējumus sakoncentrēju uz konkrētu vietu un pārējos variantus neizskatīju vispār, tādēļ biju spiests pagaidīt. Rezultātā no brīža, kad apskatīju pirmo variantu, līdz pirkuma līguma noslēgšanai pagāja gandrīz pusotrs gads. Tirgus bija ļoti kūtrs, jo, kā jau Ernests iepriekšējā ieraksta komentāros norādīja, “vecajos” rajonos kustību ir mazāk, un tie īpašumi, kas ir piedāvājumā, visbiežāk dažādu apstākļu dēļ pārdošanā stāv jau ilgāku laiku.

Gaidot jaunu piedāvājumu parādīšanos tirgū, savu laiku īsināju studējot pilsētas attīstības plānus, perspektīvo teritorijas zonējumu, ielu kategorijas, apbūves noteikumus un tamlīdzīgu aizraujošu literatūru.

Eventuāli man palaimējās nopirkt zemi, kuru kāda cita ģimene jau bija iegādājusies savas mājas būvniecībai. Līdz ar Krievijas cūcībām un pelnītu ekonomisko sankciju ieviešanu, šīs ģimenes bizness vairs nesekmējās tik labi kā plānots, un viņi no saviem būvniecības plāniem atteicās.

Tomēr svarīgi saprast, ka ir šādi tādi priekšdarbi, kas ir jāpaveic.

A. Jāsagādā nauda. Pilna summa, vai rokasnauda, vai savs ieguldījums bankas kredīta gadījumā. Ja Jums nav naudas, tad no pārdevēja skatupunkta Jūs esat nenopietns klauns, bet banka uz Jums skatās kā uz čali, kurš grib līzingā superkāru. Ja Tev nav naudas, par ko nopirkt Ferrari, Tu to neesi pelnījis. Fakts.

B. Vērtējums. Kandidāts bija noskatīts, taču mani nepmierināja cena. Cipars bija fantastisks. Palaidis šo iespēju garām neizpētītu, vēl ilgi nevarētu rast mieru, tādēļ nolēmu samaksāt vērtētājam 150 eiro, lai uzzinātu, kāda ir objektīvā realitāte. Kāds iepriekšējā raksta komentētājs skeptiski izteicās par vispārējo vērtējumu kvalitāti, un tas, visdrīzāk, ir patiesība, taču mani interesēja faktu sadaļa par nesenākajiem darījumiem tuvākajā apkārtnē. To nofeikot nevar, jo tirgus ir tirgus.

Zinot objektīvo realitāti, varēju mierīgi un pārliecinoši runāt par cenas samazinājumu. Nekautrējos pārdevējam parādīt faktus par pēdējiem darījumiem rajonā, vidējo m2 cenu, vidējo pārdošanas termiņu utt. Rezultātā mēs vienojāmies par summu, kas bija četrus procentus virs tirgus vērtības un 27% (!) zem sākuma cenas. Ātri, bez kaulēšanās un abām pusēm izdevīgi. Es nopirku par tirgus cenu, viņi pilnībā atguva to, ko 6 mēnešus iepriekš bija samaksājuši par vecas mājas iegādi, nojaukšanu un jaunas projektēšanu.

Nekautrējieties ar vērtētāju aprunāties un pavaicāt viņa domas par tendencēm vispār. Neapvainojieties, ja viņš iesaka no darījuma atturēties vispār.

C. Ģeoloģija. Es ģeoloģisko izpēti veicu pēc iegādes – projektēšanas gaitā, taču man bija vainu mīkstinoši apstākļi – iepriekšējie īpašnieki to daļēji jau bija veikuši, un es droši zināju, ka gruntsūdeņi ir vismaz 3 metru dziļumā.

D. Augstāk minētā obligātā literatūra. Viens no iemesliem, kādēļ ieziļinājos teritorijas zonējumos, bija vēlēšanās izvairīties no pārsteigumiem nākotnē. Jūs varētu interesēt, piemēram, apbūves zonējums vai nākotnes transporta plūsmas un perspektīvās ielu paplašināšanas. Vai arī, cik maksās un vai drīkstēs nozāģēt kādu traucējošu koku.

Zeme, kuru nenopirkām

Pirmais apbūves gabals, kuru nenopirkām bija 1300 m2 Bieriņos, pavisam netālu no Pampāļu ielas muižas. Tā bija asfaltēta C kategorijas (bez ambīcijas uz transporta artērijas statusu) iela ar apgaismojumu un visām komunikācijām, Mārupītes pastaigu parks blakus kvartālā, nekādas nojaucamas apbūves un cērtamu koku arī nebija. It kā tīra manta, bet ne līdz galam.

Pirmā problēma bija nākotnes perspektīva. VZD datu bāzē noskaidroju, kas ir blakus gabalu īpašnieki un konstatēju, ka lielākā daļa kvartāla faktiski pieder vienam kungam, kurš no viena gala jau ir uzsācis cieši citu pie citas celt identiskas mājas ar mērķi tās pārdot. Tas neiedvesmoja.

Otrs faktors bija tas, ka uz zemes atradās Rīgas Ūdens kanalizācijas sūkņu stacija – ar graffiti klāts metāla kubs. No pagalma puses to paslēpt no skatiena nebūtu nekādu problēmu, taču no ielas puses skats nepatīkams. Turklāt vēl visi tie tīņi ar krāsu baloniņiem… Īpašuma vērtību tas, protams, pazemina.

Pastaigāju pa rajonu gan vējainā laikā, gan bezvējā, aprunājos ar suņu staidzinātājiem, vai ir jutuši smaciņu, bet nevienu sūdzību nesaņēmu. Piezvanīju uz Rīgas Ūdeni, kur speciālists atklāti paskaidroja, ka ikdienā nekādam diskomfortam nevajadzētu būt, bet avārijas vai remontdarbu gadījumā var būt visādi. “Vai Jums, godātais, to vajag?”

Nevajag. Pass.

Ieteikums: ja grasāties izdot vairākus desmitus tūkstošu par zemes gabalu, noteikti ir vērts ieguldīt 150 eiro, pasūtot vērtējumu. Ne bankai, bet sev. Objektīva tirgus vērtība iedos Jums vairāk pārliecības kaulējoties, turklāt vērtētājs uztaustīs arī visus apgrūtinājumus un slēptos defektus.

Šajā gadījumā izrādījās, ka zemes gabals ir apgrūtināts ar citam īpašniekam piederošu šķūnīti, kura dabā faktiski nav, bet kurš mērnieka kļūdas pēc pirms desmit gadiem, veicot zemes gabalu dalīšanu, parādījies uz nepareizā zemes robežu plāna. Nav mirstama kaite, bet kādam ar šīs kļūdas labošanu būtu jākrāmējas.

Zeme, kuru nenopirkām. Vol 2

Kad sapratu, ka iepriekšējā ierakstā minētais īpašums nav opcija, turpināju meklējumus. Tā kā biju padziļināti izpētījis Bieriņus un atradis daudzus faktorus, kas man patika, sāku šo rajonu sistemātiski apbraukāt, iepazīties ar iedzīvotājiem un izvaicāt, vai kāds no kaimiņiem nepārdod zemi.

Vienas šādas sarunas gaitā noskaidrojās, ka kundzes vīram pieder pleķis uz vairākiem tūkstošiem kvadrātmetru un ka vienu 1800 m2 strēmeli viņš patiešām ir iecerējis nodalīt un pārdot. Too good to be true.

Turpinot sarunu, izrādījās, ka arī šeit ir piņķeris. Viss lielais zemes pleķis tomēr pieder nevis minētajam kungam, bet gan viņa mātei. Ir vēl arī otrs brālis, kurš ar mātes galvojumu ir bankā aizņēmies naudu. Ja daļu no zemes pārdotu, būtu nauda, ko atdot bankai, un māte atbrīvotos no galvojuma. Lai pasākumu padarītu vēl krāšņāku, brālis Nr.1, kurš ir deleģēts ar visu šo rebi krāmēties, ir iedomājies paņemt savu skaidiņu. Tā teikt, kabatas naudai un sīkiem izdevumiem :]

Ezim skaidrs, ka pasākums, kurā katram sava agenda, nolemts neveiksmei.

Jāpiebilst, ka zemes gabala dalīšanā arī ir savas nianses – plānotās robežas minimālais attālums līdz būvēm, gaismas servitūti, komunikācijas, dižkoki utml. Piemēram, Rīgā esošu un pie komunikācijām pieslēgtu būvi nav atļauts atstāt bez komunikācijām. Šis nosacījums var kļūt par problēmu, ja ūdens un kanalizācijas pieslēgumi atrodas tajā zemesgabala daļā, kuru paredzēts atdalīt. Ja plānotā robeža atrodas pārāk tuvu kaut kādam sūda šķūnītim, kurš uzbūvēts nelegāli, bet kaut kā tomēr nonācis zemes robežu plānā, ir vai nu jātaisa projekts un jāizņem būvatļauja šķūnīša nojaukšanai, vai robeža jāzīmē ar līkumu, jāvienojas par ilgtermiņa zemes nomu, jāuzbūvē žogs, kuru pēc nodošanas ekspluatācijā būs jājauc nost un jāpārvieto. Es, protams, masīvi sabiezinu krāsas un pārspīlēju, bet doma skaidra.

Secinājums. Stāsti par to, kā ar mērķtiecību apbraukājot īpašumus, runājot ar tantēm un pierunājot viņas dalīt daļās un pārdot savus īpašumus, var tikt pie sapņu pils, tāpēc arī ir tik skaisti, ka notiek ārkārtīgi reti. Ja otrā pusē nav patiesas vēlmes noslēgt darījumu, tad nav vērts tērēt laiku.

Sākam meklēt apbūves gabalu

Apbūves gabala meklējumus sākām turpat Mārupē, jo pēc n-tajiem gadiem Rīgas bērnudārzu rindās, sniega pilnajās ielās utt. šī pašvaldība likās super. Ziemā līdz 7:00 mūsu iela bija izšķūrēta jau divreiz, bērniem sporta un interešu nodarbības gandrīz par velti, ja nav vietas pašvaldības dārziņā, tiek piedāvāta apmaksāta vieta privātajā. Turklāt, ja ir nepieciešamība ar sabiedrisko transportu tikt uz centru, tas aizņem ne ilgāk kā brauciens no Pļavniekiem vai Juglas. Patiešām.

Vispirms izskatījām banku nelikvīdo īpašumu krājumus un konstatējām, ka nelikvīdie īpašumi tāpēc arī ir nelikvīdi, ka nevienam tos nevajag. Mitras pļavas, ūdens pilni grāvji, augstsprieguma līnijas virs galvas, skats uz dzelzceļu, piebraukšana pa grants ceļu, komunikācijas visbiežāk tikai vietējās un satiksme faktiski ir nekāda. No šī scenārija atteicāmies.

Tāpat, izsvītrojām teritorijas, kuru apkārtnē saskaņā ar plānojumu nākotnē varētu veidoties komerciāla/ industriāla apbūve – loģistikas centri, ražotnes, dzelzceļu un ceļu būve. Pat vienas ielas ietvaros var piedzīvot pārsteigumus, piemēram, Liliju iela Mārupē: pie Kantora ielas atrodas skola ar intensīvu satiksmi, pa vidu savrupmājas, tad strēķis ar tukšiem apbūves gabaliem zem augstsprieguma līnijām, pie Daugavas ielas – pāris biroju ēkas un loģistikas centri. Tālāk atkal privātmājas, tad mežs, un cauri mežam (tā mēļo) būs automaģistrāle no Ziepniekkalna uz Lidostu. Pēdējo punktu gan pats neesmu pārbaudījis.

Iesaku ikvienam veltīt laiku, lai uzzinātu vairāk par jaukto vs. savrupmāju apbūvi, par teritoriju attīstības plāniem, par ielu kategorijām, plānoto komunikāciju izbūvi, par gāzes un elektro apakšstacijām. Aizraujoša lasāmviela.

Iesākumā, īsi pēc pārcelšanās uz Mārupi, mēs bijām pilnīgā ekstāzē par savu zālienu, atpūtas krēsliem, grilu un aukstu dzērienu. Satisfakcijas bulta bija “redlainā”. Tomēr laika gaitā wishlistei pievienojām vēl pāris aspektus, kas pirmajā tuvinājumā paslīdēja zem radara. Pirmais – ir svarīgi, lai tuvumā būtu pastaigu parks, pļava, mežs vai vismaz rotaļu laukums, kuru bērni var sasniegt bez pieaugušo palīdzības.

Otrais – aizvējš. Dzīvojot pļavā vai pļavas tuvumā, zēģelē nepajokam. Mūsu īrētās mājas pagalmā ir divas kuslas ābelītes, kuras no pastāvīgā Mārupes caurvēja ir kļuvušas slīpākas par Pizas torni. Tāpēc savos meklējumos sākām pievērst vairāk uzmanības tam, lai tuvumā būtu kaut kas, kas mūs potenciāli pasargātu no vēja – jau esoša apbūve, parks vai mežs. Kokiem, protams, ir savi plusi un savi mīnusi, un galvenais mīnuss ir čakars ar rudens lapu vākšanu. Ar to ir jārēķinās.

Iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ kā primāro meklējumu zonu noteicām vecos Mārupes rajonus, kas robežojas ar Rīgu, un Bieriņus (kas ir Rīgas mikrorajons un ko vairums kļūdaini uzskata par Mārupi).

Nākamajā ierakstā pastāstīšu par dažiem zemes gabaliem, kurus tomēr neizvēlējāmies, un par to, kāpēc.

Pirksim paši savu māju

Joprojām baigi negribējās krāmēties ar zemes meklēšanu, projektēšanu, būvniecību un visām tām lietām, tāpēc cerējām nopirkt kaut ko gatavu. Tomēr ar katru apskatītu variantu sapratām, ka vairums māju, kas lielā skaitā izliktas uz pārdošanu, tādam nolūkam arī celtas. Pa lēto nopērk pļavu, sadala gabalos, uzprojektē vienu māju un sakopē tik daudzos eksemplāros, cik salien uz apbūves gabala.

Vēl viena kategorija ir mājas, kas projektētas kā dzīvoklis. Pats esmu dzīvokļa produkts, tāpēc drīkstu kritiski izteikties par ļaudīm, kuriem nav izpratnes par to, cik fundamentāli viņu dzīvesveidu un paradumus ietekmēs pārcelšanās uz savrupmāju. Rezultātā saimniecības telpas un telpas visa kā glabāšanai tiek atstātas novārtā.

Trešais tips bija foršas un pārdomātas celtnes attālās vietās, kuras no saraksta izslēdzām satiksmes un ceļā pavadāmā laika dēļ. Esam daudzbērnu ģimene, tādēļ tas, lai bērni nākotnē spētu autonomi pārvietoties un lai vecvecāki varētu bez grūtībām pieslēgties, kad nepieciešams, ir ļoti svarīgi.

Vēl pirms iepazinām pēdējos gados būvētās mājas, ļoti gribējām atrast kādu vecāku un restaurējamu māju. Izpētījām un iemīlējāmies kādā 1930.gados būvētā savrupmājā. Pat uztaisījām vērtējumu un apskatījām kopā ar celtniekiem, taču atdūrāmies pret banku nevēlēšanos finansēt vecas mājas un šo variantu atmetām.

Beigu beigās tā arī nesapratām, vai problēma ir piedāvājumā, vai mūsu neadekvātajās prasībās, un sākām meklēt apbūves gabalu.

Pirmie mēneši īrētā mājā

Kā jau rakstīju ievadā, bijām iedomājušies pēc īres līguma beigām atgriezties savā Pārdaugavas dzīvoklī, lai bērni paši varētu doties savās ikdienas gaitās ar sabiedrisko transportu un lai mēs visi nebūtu tik atkarīgi no automašīnām. Vismaz tā mēs toreiz domājām.

No šodienas skatupunkta, es sacītu, ka par savu māju nemaz nedomājām, jo tolaik uz cilvēkiem, kuri gājuši cauri būvniecībai, raudzījāmies kā uz pārcilvēkiem un pašiem nebija pārliecības par savu varēšanu nedz apjoma, nedz finanšu ziņā.

Kad savā pierīgas ciemā bijām pavadījuši pirmo pusgadu, bez grūtībām iekārtojuši bērnus izglītības iestādēs, atradinājušies no pilsētas trokšņa un izaudzējuši pirmās zemenes, noteicām: “Tīra manta!” un sākām pētīt māju pārdošanas sludinājumus.