Zibens aizsardzība

Līdzīgi kā Renārs, arī es esmu gatavs drusku samaksāt par to, lai vienu vai otru tēmu, kas spējīga sagādāt raizes, gandrīz pilnībā izslēgtu no savas dienaskārtības. Piemēram, zibens spērienus.

Lai arī būvnormatīvi obligātu zibensaizsardzības sistēmas ierīkošanu paredz tikai trešās grupas ēkās, man par savas mājas aprīkošanu šaubu nebija. Kaut arī varu palielīties ar nesliktiem mācību sasniegumiem fizikā, elektrība man joprojām par 80% liekas tīra maģija. Tāpēc zibens tēmu nolēmu uzticēt ekspertiem.

Vispirms piedāvājumu saņēmu no kāda Latvijas uzņēmuma, kas par aktīvās aizsardzības sistēmu (uztvērējs, masts, novads, izlāžu skaitītājs, zemējums) ar ierīkošanu prasīja nepilnas divas naudas. Vienlaikus, izstādes Māja laikā, iepazinos ar puišiem no Klaipēdas, kuri arī ļoti gribēja izteikt piedāvājumu. Palūdzu, lai arī viņi sagatavo savu priekšlikumu ar analogu aparatūru. Nākamajā dienā saņēmu par 38% lētāku piedāvājumu, turklāt, dzelžu sarakstā bija klasi augstāks izlāžu skaitītājs. Es izbrīnījies prasu, kas par desām – vai nebūs kādas papildu maksas par braukšanu no Lietuvas, instalēšanu un tamlīdzīgi, uz ko saņēmu apmēram šādu atbildi: “Vecais, nezināju, ka Latvijā ir tik švaki ar konkurenci, ka mēs ar savu standarta cenu tik viegli tiekam pie pasūtījumiem, turklāt, Rīga mums ir par 40 km tuvāk nekā Viļņa.”

Gan jau latviešu censoņiem kabatā jau bija arī vienreiz un otrreiz uzlabotais offeris, taču man nav vēlēšanās strādāt ar cilvēkiem, kuri neņem vērā manu aicinājumu taupīt savu un manu laiku un uzreiz startēt ar BAFO (best and final offer).

Uzstādīšana bija ļoti operatīva – 2-3 stundu laikā darbiņš bija paveikts.

Tikai, kad ierados būvlaukumā novērtēt paveikto, mani pārņēma vilšanās sajūta, ka tas metāla verķis ir uzkabināts tieši pa vidu manam glīti apmūrētajam dūmenim. Pats vainīgs – nebiju precīzi saskaņojis masta un novadu atrašanās vietas.

Aizsūtu Ezēnu vadonim foto, šis pēc brīža zvana un saka: “Jā, paskats stulbs. Pats sev tā negribētu. Jaunnedēļ brauksim uz Siguldu aprīkot vienu citu objektu, pēc tam iebrauksim pie Tevis un visu salabosim.”

Pēc nedēļas puiši bija klāt, nomontēja mastu, aizdarīja urbumus, nocēla un apgrieza pa 180 grādiem dūmeņa cepuri un salika visu no jauna kopā.

Ko mēs no tā varam mācīties? Pirmkārt, pārliecināties, ka otra puse mani ir sapratusi pilnībā. Otrkārt, nesamierināties ar rezultātiem, kas nepatīk, un meklēt veidus, kā tos uzlabot.

Sponsored Post Learn from the experts: Create a successful blog with our brand new courseThe WordPress.com Blog

Are you new to blogging, and do you want step-by-step guidance on how to publish and grow your blog? Learn more about our new Blogging for Beginners course and get 50% off through December 10th.

WordPress.com is excited to announce our newest offering: a course just for beginning bloggers where you’ll learn everything you need to know about blogging from the most trusted experts in the industry. We have helped millions of blogs get up and running, we know what works, and we want you to to know everything we know. This course provides all the fundamental skills and inspiration you need to get your blog started, an interactive community forum, and content updated annually.

Mūrēšana mīnusos

Šis lai ir par biedinājumu ikvienam, kurš nelasa būvmateriālu lietošanas instrukciju.

Ķieģeļu fasādi un āra kamīnu mūrējām ap gadu miju, kad laika apstākļi bija mainīgi un temperatūra grozījās ap nulli. Pa dienu daži plusi, pa nakti ap nulli vai daži mīnusi. To, ka melni tonētā mūrjava lietojama tikai pie plus 5 un vairāk grādiem, vīri izlasīja tikai tad, kad šuves, ko pildīja kādu mēnesi vēlāk, sacietējot pilnībā nomainīja krāsu.

Stulbi. Ārā izdauzīt un sapildīt no jauna, nesabojājot logus, ir ārkārtīgi grūti, tāpēc šobrīd piemeklējam piemērotu krāsu (pirmās 6 šuvītes no labās puses). Tieši tādu pašu nokrāsu iegūt diezin vai izdosies, taču ceru, ka izdosies minimizēt atšķirību.

Kamīns dzīvojamajā istabā

Tik sen nekas nav rakstīts, ka grūti iešūpoties. Apzinoties, ka prasās pēc plašāka statusa ziņojuma, iesildīšanās nolūkā sākšu ar mazāku un kompaktāku tēmu – kamīns dzīvojamajā istabā.

Betonējot siltās grīdas, atstājām brīvu vietu kamīnam. Lai nav lieki jāsilda, lai vieglāk pieriktēt gaisa pieplūdi, piedzīt augstumu un tamlīdzīgi.


Izvēlējos čehu firmas Romotop kurtuvi. Nekādu īpašu apsvērumu, izņemot obligāto funkcionalitāti – paceļams L veida stikls – un zemāko iespējamo cenu, man nebija.

Kurtuves karkass veidots no silca plāksnēm. Īsu brīdi bija vilinājums parakstīties uz lētāko risinājumu – sapakot kurtuvi vatē un uzbūvēt apkārt rīģipša kasti, taču izlēmu par labu stingrākai un pašnesošai konstrukcijai, kam salaiduma vietā ar apmestu FIBO sienu nevajadzētu plaisāt.

img_5836
img_5870img_5872-1

Plāksnēm pa virsu siets ar elastīgo flīžu līmi, špaktele un krāsa.

img_6020Paldies vīriem no kaminiplus.lv par teicamu interfeisu, jēdzīgiem padomiem un ātru un rūpīgu darbu.

Bruģis

Maija beigās sākām domāt par labiekārtošanu, zālienu, dobēm un tamlīdzīgi, lai augustā, kad paredzēts pārcelties uz dzīvi jaunajā mājā, teritorijā jau varētu pastaigāties bez zābakiem. Tāpēc sarosījos un uzsāku bruģētāju kastingu.

Long story short, izvēlējos vīru, kuru nejauši iepazinu, braucot garām vienai citai jaunbūvei, kur notika bruģēšanas darbi. Beigu beigās izrādījās, ka viņa kontakti ir atrodami arī pie Ernesta.

Šādi izskatās darba uzdevums. Biju iecerējis bruģēt mazāku platību, taču (A) pēc sarunas ar dārzniekiem nolēmu visapkārt terasei nobruģēt celiņa platuma joslu, lai patīkamāka nokāpšana un mazāk izmīdās zāliens, un (B) pēc sarunas ar dēliem nolēmu nobruģēt visu laukumu starp garāžu un sētu, lai ir kur uzlikt basketbola grozu, novietot viesu automašīnas vai aizvest līdz darbnīcai kādu smagāku priekšmetu. Starp bruģi un sētu paliek 40-50 cm plata josla dobei, kur notecēt ūdenim.

darba_uzdevums_brugetajiem

Attēlā proporcijas nav pareizas, jo patiesos izmērus noteica klājuma materiāla izmēri. Izvēlējos betona plāksnītes 375 x 375 x 70 izmērā. Gribējās pēc iespējas mazāk šuvju un raibumu, tāpēc neviens bruģakmens līdz galam neiepatikās. Tad savā apkaimē nejauši ieraudzīju kvadrātveida plāksnītes un sapratu, ka ir manta. Pirku Lietuvā, jo viņiem vienīgajiem bija noliktavā, bet tādu pašu plāksnīti ražo arī Brikers.

Bija neliels piņķeris ar slīpumu veidošanu pie garāžas. Augstuma starpība starp garāžas grīdu un ielas segumu ir tikai 5 cm uz 6.5 metriem, un tas ir stipri maz. Tāpēc starp vārtiem un garāžas durvīm ierīkojām ūdens savākšanas reni. No šīs renes, tāpat kā no visām notekām, lietus ūdens pa kanalizācijas caurulēm tiek novadīts līdz iekšpagalmam un tad ar mataino cauruļu palīdzību iesūcināts zemē. Grunts ir smilšaina, gruntsūdeņu līmenis -3.3m, tāpēc viss tek prom gluži labi. Ja pavasarī izrādīsies, ka ir par maz, garināsim drenāžas caurules. Alternatīva bija rakt atsevišķu grodu uz oļu spilvena, bet man priekšpagalmā vēl ceturtais akas vāks nav vajadzīgs.

img_5531

Bija pārdomas par apmalēm. Ilgas. Labā prakse ir tādas ierīkot visur, kur brauc kaut kas smagāks par motociklu. Es apmales saliku pie sētas – tur, kur ar garantiju notiks braukāšana, parkošanās un kur pēc tam būs sarežģīti piekļūt un pārtaisīt. Visu citur aprobežojos ar piebetonēšanu, jo apmales pa pilnu perimetru šo projektu ieceltu pilnīgi citā budžeta kategorijā. Mierinu sevi ar domu, ka plāksnes varētu šķiebties mazāk nekā mazie bruģakmeņi, un vairs par to galvu nelauzu.

img_5529

Būs jāmaina pasētas.

img_5532

Lievenis pie darbnīcas būs vienā līmenī ar terasi. Kaut kā stulbi sanāk ar kolonnu balstiem. Nav ne jausmas, kāpēc tie nav zem bruģa. Būs jāapģērbj ar apdares dēļiem.

img_5533

img_5534

Plākšņu galvenais pluss – izmērs – ir arī to galvenais mīnuss. Visi līkumi ir vai nu salikti taisnā leņķī, vai piezāģēti. Mazos laukumos noteikti ir parocīgāk strādāt ar mazāka izmēra materiālu.

img_5535

img_5528

Pirms bruģēšanas vajadzēja tikt galā ar cokola apdari, un es izvēlējos jau iepriekš pārbaudītu risinājumu – cementa plāksnes. Vienkāršs risinājums par lētu naudu.

Šobrīd esmu ļoti apmierināts ar gala rezultātu. Lietus ūdens nekur nekrājas, notekas un renes strādā labi, un ļoti ceru, ka mana likme pret apmalēm neliks vilties.

Bēniņi

Bēniņi ir pirmā puslīdz gatavā telpa. Tas, protams, ir ar diskleimeri, ka tie īstermiņā nav paredzēti apdzīvošanai un ka primārā funkcija ir noliktava un viesu izguldīšana. Pāris gadu laikā, domājams, tie pārtaps par rotaļu un brīvā laika pavadīšanas telpu, taču šobrīd tālāk par pieskrūvētu rīģipsi un OSB grīdu neesmu plānojis virzīties.

Sākām ar siltināšanu. Plašāk par to jau rakstīju iepriekš.

img_3622-1

Turpinājumā pie pārseguma sijām tika pienaglotas latas, uz kurām salika perpendikulārus dēlīšus. Cīnoties par 20 cm, nācās pazemināt 2.stāva griestus, tāpēc visas komunikācijas no griestu apakšas pārcēlās uz pažobeli bēniņos – bildē redzami radiatoru pievadi, bet dziļāk ēnā ir arī ventilācijas caurules. Vienā pusē pievads, otrā – izvads.

Attēlā redzams, ka pārseguma slānī mētājas arī putekļu sūcēja caurule, bet par to apsolos uzrakstīt atsevišķi.img_4611

Apgaismojuma pievadus saliku pēc ļoti primitīvas shēmas – vads pa kori, pirmais un pēdējais gaismeklis iecentrēts pret logu, divi vidējie – vienādā attālumā no malējiem. Gofrai, kas karājas no griestiem, apkārt izaugs starpsiena, ar kuru no pārējās bēniņu telpas tiks nodalīta noliktava. Noliktavā viens gaismeklis, viens slēdzis, viena rozete.

img_5121

To, kā un vai vispār izvērtīsies bēniņu apsaimniekošana, vēl nezinu, tāpēc nebija apetītes ieguldīt kārbās, rozetēs un tamlīdzīgi. Tā vietā pie jumta krēsla atstāju cilpas, pie kurām, noskrūvējot OSB vairogus, pie nepieciešamības varēs pieslēgties.

img_5145

Īsu brīdi apsvēru domu pārsegumā zem vates iebērt kādus 5 cm smilšu, lai masīvāka, stabilāka un klusāka konstrukcija, bet pēc īsiem aprēķiniem šo domu atmetu. Sagādāt 4-5 tonnas karsētu, sausu smilšu un tad to visu uznest uz bēniņiem likās par grūtu un par dārgu. Tā vietā būvnieks par piegādes cenu no cita objekta, kur tika jauktas starpsienas, atveda lietotu vati, kuru, vispirms starp sijām ieklājot papīru, ieštaukājām zem spundēta OSB grīdas.

img_5391

Lūk, gala rezultāts. Noliktavas telpā pirms plauktu skrūvēšanas vajadzētu nokrāsot sienas un pa garajiem ziemas vakariem, kad Rīga jau būs gatava, varētu nokrāsot arī grīdu.

Pažobeles vairogi stiprināti tā, lai tos pie nepieciešamības varētu viegli noskrūvēt. Noliktavas pusē starpsiena apšūta ar OSB, lai drošāk ko pieskrūvēt.

Apmetums

Aprīļa otrajā nedēļā uzsākām apmešanas darbus. Divās ar astīti nedēļās salika 160 metrus kantīšu profilu un uzklāja apmēram 550 m2 mašīnapmetuma. Temps labs, kvalitāte teicama. 

Mans uzticamais būvnieks ar raizēm skatījās uz manu priekšlikumu viņu ierastos apmetuma apakšuzņēmējus aizstāt ar manis piedāvātajiem, taču pēc darbu pieņemšanas atzina, ka šie puiši strādā patiešām kvalitatīvi. Citēju: “Līdz šim man visi apgalvoja, ka precizitāti līdz milimetram dabūt nav iespējams, bet tagad es redzu, ka ir gan.” Kontakti tie paši, kas Ernesta baltajā sarakstā.

Bijām gatavojušies uz to, ka būs uz pilnu klapi jādarbina sildītāji un mitruma separatori, taču laikapstākļiem uzlabojoties, tas nebija nepieciešams. “Ledusskapi” padarbinājām vien kādas trīs dienas, jo pietika ar pastāvīgu vēdināšanu un regulāru logu un sienu apslaucīšanu ar papīra dvieļiem.


Labā prakse, protams, ir sienas pirms krāsošanas izlīdzināt ar smalko špakteli, bet man laika un naudas ekonomijas nolūkā ir nodoms atsevišķās telpās gruntēt un krāsot bez špaktelēšanas. Ja kāds no Jums tā ir darījis, lūdzu komentāros padalieties ar pieredzi.

Apkures sistēmas izvēle

Lēmums par to, ka visā mājā būs zemgrīdas apkure, nebija nedz pašsaprotams, nedz ātrs. Divu gadu laikā savu nostāju esmu mainījis vairākas reizes, turklāt, katru reizi esmu sev un apkārtējiem spējis racionāli paskaidrot kāpēc. Finālā mans lēmums bija pilnībā atteikties no radiatoriem un mājas abos stāvos ierīkot zemgrīdas apkuri. Vienīgās telpas, kur būs radiatori, ir garāža un bēniņi.

Galvenā bremze, kas mani sākotnēji vilka uz radiatoru apkuri, bija vēlme pēc masīva koka grīdas un šaubas par to, vai tādu var droši likt uz sildošas pamatnes. Papētot, ko tas man var maksāt, apetīte pārgāja, un ātri vien piezemējos uz divslāņu parketa. Ne mazāk svarīgs apsvērums bija kundzes vēlme lielos pirmā stāva logus neaizsegt ar radiatoriem. Radiatorus, protams, var iedziļināt grīdā, taču manā skatījumā šim risinājumam neērtību ir vairāk nekā priekšrocību.

Ceļā uz galīgo lēmumu saskāros ar daudziem it kā argumentiem par sliktu zemgrīdas apkurei, no kuriem dažus iztirzāšu sīkāk. Es neesmu jomas profesionālis, tāpēc mani apsvērumi sakņojas personīgajā pieredzē un pārdomās.

Mīts #1
Zemgrīdas apkure nevar būt primārais siltuma avots.

Ir tāda skola, kas apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc būtu jēga sildīt grīdu, ir ātrāka atbrīvošanās mitruma telpās, kur kāds laistās ar ūdeni, nodauza no apaviem sniegu vai slāj dubļainām kājām. Piemēram, vannas istabās, virtuvē vai vējtverī. Normāli ir kurināt krāsni, karsēt radiatorus, pasildīt flīzes, bet sildīt koka grīdu – tā ir moderna māžošanās.

Nezinu gan. Man ir gadījies viesoties apmēram 500 gadu senā ģimenes mājā Seulā, kur jau kopš uzbūvēšanas darbojas zemgrīdas apkures sistēma zem koka grīdām. Turklāt, tikai pēdējā simtgadē papīra logus aizstāja stikla rūtis. Vasaras tur, protams, ir garākas nekā Latvijā, taču arī pie viņiem ziemā ir līdz pat -15 grādu sals, sniegs un ledus.

Mīts #2
Zemgrīdas apkure garantē no karstuma piepampušas un sāpošas kājas, īpaši vecākiem cilvēkiem.

Ja sistēma ir uzbūvēta nepareizi, kā, piemēram, manā pagaidu mājoklī, tad pilnīgi noteikti. Šobrīd man pirmajā stāvā ir apsildāma flīžu grīda, bet otrajā – radiatori, turklāt otrais stāvs paļaujas tikai uz lētā gāzes katlā iebūvēto cirkulācijas sūkni bez iespējas manuāli regulēt plūsmas pa stāviem. Termoregulators ir tikai viens, un tas atrodas pirmajā stāvā metru no gāzes katla, un āra termostata nav vispār. Krimināla kombinācija. Lai otrajā stāvā temperatūra sasniegtu 20 grādus, termoregulators ir jāuzgriež vismaz uz 23. Rezultātā iegūstam karstas flīzes un remdenu otro stāvu. Mazajiem rāpotājiem sarkani vaigi un sausa āda. No rīta, kad sistēma beidzot sapratusi, ka ārā pa nakti ir piesalis, pirmā stāva grīda tiek vienkārši izcepta. Ja es nezinātu problēmas izcelsmi, es būtu pirmais, kurš pieprasītu ar likumu aizliegt šādu apkures veidu.

Pareizā pieeja ir parūpēties par to, lai apkures katls pēc iespējas vienmērīgāk, bez straujām temperatūras izmaiņām, sildītu grīdā iebetonētās apkures caurules. Āra termostats, kas pēc laikapstākļiem spēj paredzēt temperatūras izmaiņas telpās, plus telpu termostati, kas pēc vajadzības pieregulē pienākošo siltumu katrā telpā, kopā spēj parūpēties par to, lai grīda būtu mazliet augstākā vai plus/ mīnus tādā pašā temperatūrā, kā jebkura cita koka virsma mājoklī.

Mīts #3
Sildot grīdu, mēs pa telpu dzenājam putekļu vērpetes un saslimstam ar astmu.

Zemgrīdas kontūros temperatūra ir ievērojami zemāka nekā radiatoros. Radiatori rada krietni intensīvākas gaisa plūsmas gan pa horizontāli, gan pa vertikāli, jo (a) ir novietoti konkrētā telpas vietā un (b) sasniedz augstāku temperatūru (līdz pat 50-60 grādiem). Iespējams, piemērs nebūs līdz galam veiksmīgs, bet virtuves galds (kas arī plus/mīnus ir 20-25 grādu temperatūrā) taču neceļ gaisā drupačas, vai ne?

Mīts #4
Koka grīdas segums slikti vada siltumu, tāpēc neder zemgrīdas apkurei

Koksne, protams, nav labs siltuma vadītājs, taču tas nenozīmē, ka tā ir izolators un neuzsilst vispār. Iedomājamies pirts lāvu. Ja mērķis ir piemeklēt materiālu, kuru vajag operatīvi uzkarsēt un atdzesēt, labāk derēs flīze. Taču varam nešaubīties par to, ka blīvs kokmateriāls, piemēram, ozols, osis vai bērza saplāksnis bez problēmām uzsils līdz betona plāksnes temperatūrai un nodrošinās komfortablu telpu klimatu.

Mīts #5
Āderes

Nopietni? Man nav šaubu par elektromagnētiskā lauka esamību, strāvām un tamlīdzīgi, bet noticēt tam, ka ūdens caurules zem grīdas kaut kā negatīvi ietekmē veselību, nav manos spēkos.

Nobeigumā jāsaka, ka galvenā zemgrīdas apkures sistēmu problēma ir nepilnīgas zināšanas un pieredzes trūkums. Vīru, kurš man ierīko apkures sistēmu, es pazīstu teju 5 gadus, un mēs abi mēdzam pasmīkņāt par to, kā pirms vairākiem gadiem viņš kategoriski atteicās klientiem ierīkot zemgrīdas apkuri telpās ar koka grīdas segumu. Trīs gadus un desmit mājas mājas vēlāk viņš ir pilnīgi citās domās. Prieks par cilvēkiem, kas ar atvērtu prātu meklē un atrod jaunas iespējas.

Stay tuned – drīzumā sekos raksts par ierīkošanu un betonēšanu. Tikmēr aicinu pastudēt Uponor informatīvo brošūriņu.

P.S. Lai raksts būtu pilnvērtīgs, lūk, arī viens foto.

img_5118-1

Elektrība un apgaismojums

Apgaismojuma un rozešu plāna sagatavošana ir samērā izaicinošs pasākums. Pirmkārt, ir jāpieņem galīgi lēmumi par mēbeļu izvietojumu un izmēriem. Otrkārt, jāspēj iztēloties, kā šis izvietojums laika gaitā varētu mainīties. Treškārt, jāpieņem, ka tāpat neizdosies visu paredzēt un jāpārstāj uztraukties.

Sākot plānošanu, biju apņēmības pilns paredzēt pilnīgi visus iespējamos scenārijus. Nu, piemēram, katrā vietā, kur paredzēts rakstāmgalds, paredzēt rozeti gan virs galda virsmas, gan zem. Kad saskaitīju, cik punktu sanāk uz vienu telpu, sapratu, ka ir perebors un ka vienkāršāk ir aprobežoties ar pārīti zem katra galda un mazu galdā/ zem galda ierīkotu sadalīti. Jo, lai cik arī sienā nebūtu rozešu, to vienmēr ir par maz.

Turpinājumā par tām komforta fīčām, kas konkursu tomēr izturēja.

Uzskatu, ka ērtāk dzīvot ir tad, ja savienotās telpās slēdži tiek grupēti pa blokiem – tas aiztaupa cilpošanu pa istabām, lai ieslēgtu/ izslēgtu gaismu. Tāpēc pirmajā stāvā pie kāpnēm būs viens liels slēdžu bloks, no kura varēs ieslēgt gaismu gan priekšnamā, gan virtuvē, gan viesistabā, gan ēdamistabā. Un to visu izslēgt pirms došanās uz otro stāvu vai ārā no mājas.

Gandrīz katrā loga ailā virs palodzes būs rozete telefona lādēšanai, kaut kādiem rotājumiem vai kam citam. Gribētos domāt, ka neatkarīgi no mēbeļu izvietojuma, šīm noteikti neko neaizkrausim priekšā. Līdzīgu apsvērumu dēļ biju iecerējis pa vienai salikt arī zem katra gaismas slēdža, bet tad atmetu, jo nolūks bija nekonkrēts, bet izmaksas – ļoti konkrētas.

Pirmajā stāvā grīdas līmenī pie kāpnēm būs viena rozete, kas varētu noderēt stāvlampai un Ziemassvētku eglītei, kas reizi gadā piezemēsies kaut kur kāpņu apkaimē.

Vējtverī gaismas slēdža nebūs. Pašreizējā mājoklī ir, bet traucē, tāpēc jautājumu atrisināsim ar sensoru. Gaismas degšanas ilgums būs pilnīgi pietiekams, lai izietu cauri pāris metru garai telpai.

Kāpņu pakāpienos būs integrētas santīma lieluma LED actiņas, kas tumsā iezīmēs optimālo trajektoriju. Strāvas pievadu noslēpsim metāla laidsijā. Vajadzētu būt smuki.

Otrajā stāvā nekādu īpašu pikantēriju paredzējuši neesam. Katrā guļamistabā būs vismaz divi gaismas avoti – lustra un kāds mazais gaismeklis. Rozetes novietotas tur, kur skaidri zināms, ka vajadzēs, un atsevišķās vietās metru no telpas stūra. Tas gadījumam, ja stūrī novietojam kādu mēbeli, piemēram, krēslu vai zvilni.

Pagaidām vēl neesmu izdomājis, kur un kā izvietošu plauktus, darbagaldus un rokas štrumentus, tāpēc garāžā un darbnīcā rīkosimies pēc nepieciešamības ar virsapmetuma vadiem, nozarkārbām utml.

apgaismojums_rozetes_1stapgaismojums_rozetes_2st

Fasādes apgaismojums būs samērā vienkāršs:
– priekšējā fasādē izgaismota josla zem 1.stāva jumta dzegas un izgaismots lievenis;
– dārza pusē sienas lukturi vienā līnijā ar loga ailes augšmalu.

Konkrētus gaismekļus vēl neesmu noskatījis, taču aptuveni iztēlojos, kādiem tiem vajadzētu būt. Priekšpusē 20-21 mm dziļš LED profils, dārza pusē – sienas lukturi, kas izgaismotu gan sienu, gan terasi.

fasade_1

fasade_2fasade_3

Svētku gaismas virtenes varēs pieslēgt pie rozetēm, kas atsevišķās vietās ierīkotas zem 1.stāva jumta dzegas un kas tiks apvienotas atsevišķā grupā ērtākai slēgāšanai.

Vājstrāvu plānu nerādīšu, vien varu piebilst, ka ir padomāts gan par ārējo 4G antenu ar pievadu uz indoor rūteri, gan iekšējo ethernet un WiFi tīklu, gan domofonu abos stāvos, gan dažādām drošības fīčām.

Šādi izskatās 4G/ LTE ārējās antenas. Kombinācijā ar atbilstošu rūteri, kas apkalpo vairākas frekvences, dzīve būs lieliska. Ja vien Jums nav pieejama baigi labā vai baigi lētā optika, mans ieteikums būtu parūpēties par outdoor antenām ar vadiem uz to vietu, kur visērtāk izvietot rūteri u.c. aparatūru. Klasiska kļūda ir rūteri nobāzt kādā tehniskajā telpā un brīnīties, ka signāla stiprums nav optimāls.

Statusa ziņojums

Cietos līdz kāda no darba plūsmām būs pabeigta, lai varētu tai veltīt pilnvērtīgu ierakstu, taču šobrīd paralēli noris vairākas, un nekas īsti pabeigts vēl nav. Tomēr nagi niez, tādēļ ziņoju par visu kopā.

– Elektrība – plus/ mīnus gatava, bet dažas astes vēl jāpiesien.

– Vājstrāvas – check.

– Jumta segums – viss notiek, tiesa, esam atkarīgi no laikapstākļiem. Lielā jumta viena puse gatava, ieskaitot sniega barjeru un skursteņa piekļuves platformu.

– Logu lentas – par 90% salīmētas.

– Fasāde – vietās, kur nav paredzēti vai kur  jau ir pievilkti apgaismojuma izvadi, tā jau ir gatava.

– Centrālais putekļu sūcējs – notiek cauruļvadu ierīkošana.

– Ventilācija – notiek cauruļvadu montāža.

– Apmetēji – krāmējas augšā, veic sagatavošanas darbus un gaida, kad pārējie augšminētie speciālisti savus darbus būs pabeiguši.

– Apkure, ūdensapgāde un kanalizācija – projekti gatavi, gaida ieviešanu.

Daži attēli no būvlaukuma


Viena jumta plakne gatava, un beidzot var saprast, cik daudz gaismas bēniņu telpā nonāk caur jumta logiem.


Platformiņa, kur skursteņslauķim novietot trepes.


Sveiciens pelēm fasādes ventilācijas spraugā.

Ventilācijas kanāli. Sistēma projektēta ar iespēju pievienot čilleri, tāpēc, lai caurulēs neveidotos kondensāts, tās drusku jānosiltina.


Vadu jūklis otrajā stāvā – apgaismojums, strāvas padeve, drošība, wifi, domofons.

Frēzēšanas galds

Pirms kāda laika plātījos ar savu ripzāģi un plānotajiem add-on’iem. Trūkstošās detaļas no ķīniešiem biju saņēmis, tāpēc atlika tikai pieķerties un padarīt darbiņu līdz galam.

Uzdevums – izfrēzēt divas platumā un dziļumā precīzas gropes T-slot vadotnes iestrādāšanai.

Normāliem galdniekiem ir sakarīgs darbagalds un lērums regulējamu šablonu dažādiem smalkiem darbiņiem. Es neesmu normāls galdnieks, tādēļ nācās drusku palauzīt galvu, kā ar parastu virsfrēzi un garāžā sačamdītiem atgriezumiem panākt vēlamo rezultātu.

Iesāku ar improvizētu darbagaldu – ar līmspīlēm nostiprinātu trešā svaiguma skaidu plāksni, pie kuras ar skrūvītēm piestiprināju frēzējamo detaļu.

Atradu taisnu koka līstīti, izurbu katrā galā pa caurumam un ar kokskrūvēm piestiprināju pie “darbagalda” perpendikulāri frēzējamajai detaļai.

Tālāk gar šo vadlineālu frēzējam gropi vajadzīgajā dziļumā.

Teksta uzdevuma turpinājums – kā bez regulējama šablona iefrēzēt perfekti paralēlu gropi tieši vajadzīgajā platumā? Lasām tālāk.

Pie sākotnējā vadlineāla pieliekam detaļu, un nofiksējam tās otru malu ar pagaidu vadlineālu.

Ja galveno vadlīniju pārvietosim tieši pie pagaidu līstes, būsim frēzes asmeni pavirzījuši precīzi par iestrādājamās detaļas tiesu. Taču, lai grope būtu tieši vajadzīgajā platumā, iegūtais attālums jāsamazina par frēzes asmeņa biezuma tiesu. Tāpēc, galveno vadlineālu nostiprinām nevis tieši pie pagaidu līstes, bet ar asmeņa biezuma starpliku (tādu var piezāģēt uz ripzāģa, piemērot jau gatavajā gropē). Matene: no sākotnējā gropes pabraucam par T-slot platuma tiesu uz priekšu un par frēzes asmeņa tiesu atpakaļ.

Satrauktu sirdi frēzējam otru gropi un mērām, kas sanācis.

Lūk, perfect fit!

Kad viena puse gatava, griežam detaļu par 180 grādiem, nostiprinām vadlineālus jau esošajos urbumos un iegriežam arī otru T-slotu.

Gatavs!

Īpašs prieks par to, ka darbiņu izdevās paveikt bez kļūdām un neko nesačakarējot.